14. Article

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma nostāda viņu nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar tiesu, kurai esot piešķirts neierobežots laiks gara sprieduma sagatavošanai. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pušu līdztiesība tiktu nodrošināta tad, ja apstrīdēto normu vietā apelācijas instances tiesai tiktu piešķirtas tiesības pagarināt kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu bez likumā noteikta ietvara. Pušu līdztiesības princips ir būtisks kriminālprocesa princips, kas citstarp ietverts Satversmes 92. pantā un Konvencijas 6. panta 1. punktā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz aizstāvību, kuru garantijas ietvertas arī Konvencijas 6. panta 3. punkta "b" apakšpunktā, noteiktas tālab, lai nodrošinātu procesuālo līdztiesību (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 20. janvāra sprieduma lietā "Mayzit v. Russia", pieteikums Nr. 63378/00, 79. punktu). Pušu līdztiesības princips pieprasa, lai katrai pusei tiktu nodrošināta jēgpilna iespēja izklāstīt savu pozīciju tādos apstākļos, kas to nenostāda neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar oponentu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1997. gada 18. marta sprieduma lietā "Foucher v. France", pieteikums Nr. 22209/93, 34. punktu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2017. gada 19. septembra sprieduma lietā "Regner v. the Czech Republic", pieteikums Nr. 35289/11, 146. punktu). Tomēr šis princips attiecas uz noteiktu personu loku, galvenokārt uz prokuroru un personu, kura īsteno aizstāvību (sal. sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2016. gada 17. maija sprieduma lietā "Nekrasov v. Russia", pieteikums Nr. 8049/07, 112. punktu). Tātad Konvencijas 6. panta 3. punkta "b" apakšpunkta mērķis ir nodrošināt apsūdzības un aizstāvības vienlīdzību, piešķirot tām vienādu vai salīdzināmu tiesību apjomu. Apstrīdētajās normās noteiktais termiņš attiecas uz ikvienu personu, kurai Kriminālprocesa likums paredz tiesības iesniegt kasācijas sūdzību vai kasācijas protestu, tostarp personu, kurai ir tiesības uz aizstāvību, cietušo, kriminālprocesā aizskarto mantas īpašnieku un prokuroru. Tādējādi tiek nodrošināts procesuālais taisnīgums. Turpretim tiesa ir viens no trim valsts varas atzariem. Tiesas uzdevums ir izvērtēt visu tiesvedības procesa dalībnieku argumentus, pārbaudīt pierādījumus un uz to pamata pieņemt tiesisku un taisnīgu nolēmumu. Lai gan tiesnesis savā darbībā mijiedarbojas ar tiesvedības procesa dalībniekiem, viņa statuss nav pielīdzināms to statusam. Tiesas spriedumam ir jāaptver visu procesā iesaistīto personu argumenti gan individuāli, gan to kopsakarā, tādēļ tiesas sprieduma rakstīšana ne saturiski, ne sistēmiski, nedz arī apjoma ziņā nav salīdzināma ar kasācijas sūdzības sastādīšanu par to. Turklāt kasācijas instances tiesa, citstarp arī kriminālprocesā, sniedz principiālu likuma materiālo un procesuālo tiesību normu interpretāciju, kas var ietekmēt ne tikai tās konkrētās personas tiesības, kura vērsusies ar sūdzību kasācijas instances tiesā konkrētā lietā, bet arī daudzu personu tiesības dažādos tiesu procesos (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 12.2. punktu). Gadījumi, kad tiesa nesamērīgi ilgi pagarina pilnā nolēmuma sagatavošanas termiņu, var tikt vērtēti, pārbaudot, vai ievērotas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Tomēr procesa dalībnieks to nevar izmantot par pamatu tiesai noteiktajiem termiņiem pielīdzināmu sūdzības iesniegšanas termiņu pieprasīšanai. Tādējādi laiks, ko apelācijas instances tiesa izmanto sprieduma sastādīšanai, nav salīdzināms ar apstrīdētajās normās noteikto aizstāvības sagatavošanas termiņu.