3. Article

Sprieduma 16. punktā secināts, ka apstrīdētajā normā ietvertais strīda summas kritērijs pats par sevi nav uzskatāms par pazīmi, pēc kuras būtu nosakāmas salīdzināmas personu grupas Satversmes 91. panta izpratnē. Šāds secinājums citstarp pamatots ar argumentu, ka apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā neveidojas pēc kādas personiskas pazīmes identificējamas personu grupas. Tiesnešu kolēģija, īstenojot tai piešķirto tiesas rīcības brīvību, var apstrīdētajā normā ietvertos kritērijus piemērot attiecībā uz noteikta veida un apjoma civiltiesiska rakstura strīdiem, katrā konkrētajā gadījumā apsverot to, vai izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā, bet vienmēr tiecoties uz to, lai panāktu taisnīgumu. Nepiekrītu secinājumam, ka personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks par 2000 euro, un personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir vismaz 2000 euro, vai nemantiska rakstura strīdā, nav salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā. Lai noteiktu, vai un kuras personu grupas ir vienādos un salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast šīs grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 14. punktu). Divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas. Tādēļ salīdzināšanai jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens vai vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Visas personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu, neatkarīgi no tā, vai strīds pēc sava rakstura ir nemantisks vai mantisks, kā arī no mantiska rakstura strīda summas vieno kopīga pazīme. Šī vienojošā pazīme ir apelācijas instances tiesas sprieduma pārsūdzēšana kasācijas kārtībā. Atzīstams, ka viena kopīga pazīme pati par sevi ne vienmēr var kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-14-03 17.2. punktu). Vērtējot tiesību normas atbilstību Satversmes 91. pantā ietvertajam vienlīdzības principam, ir jākonstatē ne tikai kopīgas pazīmes esība, bet arī tas, vai apstākļi, kādos atrodas personas, ir vienādi un savstarpēji salīdzināmi (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 19. punktu). Kā norādījusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot to, vai konkrētas personu grupas ir salīdzināmas diskriminācijas aizlieguma kontekstā, tām nav obligāti jābūt identiskos apstākļos. Lai varētu atzīt, ka konkrētās grupas ir salīdzināmos apstākļos, visupirms jāsecina, ka šīs grupas pēc būtības ir līdzīgas. Savukārt līdzība nosakāma citstarp arī kontekstā ar apstrīdētā regulējuma mērķi (sk. ECT 2017. gada 5. septembra sprieduma lietā "Fábián v. Hungary", pieteikums Nr. 78117/13, 113. un 121. punktu). Visas personas, kas iesniedz kasācijas sūdzību, vēlas, lai kasācijas kārtībā tiktu skatīti, viņuprāt, apelācijas instancē nepareizi izlemti jautājumi par materiālo un procesuālo normu piemērošanu. Gan personām, kas iesniedz kasācijas sūdzību saistībā ar neliela apmēra mantiskiem strīdiem un nemantiskiem strīdiem, gan personām, kas iesniedz kasācijas sūdzību saistībā ar liela apmēra mantiskiem strīdiem, šī sūdzība jāiesniedz vienā un tajā pašā, Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 19. punktu). Gan apstrīdētajai normai, gan pārējam regulējumam, kas nosaka pieeju kasācijas instancei civilprocesā, ir viens un tas pats mērķis - demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība. Nevaru pievienoties tiesas atziņai, ka salīdzināmas personu grupas vienlīdzības principa aspektā veidojas tikai uz kādas personiskas pazīmes pamata. Diskriminācijas aizliegums, kas ietverts Satversmes 91. panta otrajā teikumā, patiesi aizliedz atšķirīgu attieksmi, kas balstīta uz noteiktiem aizliegtajiem kritērijiem. Savukārt vienlīdzības princips noteic, ka divās vienādās situācijās attieksmei jābūt vienādai, bet divās dažādās situācijās - atšķirīgai. Piemēram, likumā nosakot tiesības uz sociālo pabalstu, diskriminācijas aizliegums nepieļautu cilvēku diferencēšanu pēc rases vai tautības, jo tās pieder pie aizliegtajiem kritērijiem, bet neliegtu valstij cilvēkus diferencēt pēc viņu ienākuma līmeņa. Šajā situācijā savukārt būtu jāpārbauda, vai šāda diferencēšana ir savienojama ar vienlīdzības principu (sk.: Levits E. 91. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 99. lpp.). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīmējusi, ka atšķirīga attieksme var būt aizliegta arī tad, ja tā balstīta uz pazīmēm, kas nav strikti personiskas jeb, citiem vārdiem, kādai konkrētai personu grupai iedzimtas vai raksturīgas (sk. ECT 2016. gada 24. maija sprieduma lietā "Biao v. Denmark", pieteikums Nr. 38590/10, 89. punktu). Tādējādi personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks par 2000 euro, un personas, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir vismaz 2000 euro, vai nemantiska rakstura strīdā, ir salīdzināmas vienlīdzības principa aspektā.