4. Article

Tā kā iepriekšminētās personas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir jānoskaidro, vai apstrīdētā norma paredz atšķirīgu attieksmi pret šīm personu grupām. Lai uz šo jautājumu atbildētu apstiprinoši, atšķirīgam ir jābūt attieksmes rezultātam - ar formālām atšķirībām vien nepietiek (sk.: Levits E. 91. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 95. lpp.). Sprieduma 15. punktā Satversmes tiesa secinājusi, ka apstrīdētā norma pēc sava rakstura nav imperatīva un ļauj tiesnešu kolēģijai izvērtēt, kāds būtu sabiedrības ieguvums iepretim indivīda tiesiskajai interesei konkrētajā lietā tad, ja šī lieta kasācijas instances tiesā tiktu ierosināta un tiktu taisīts pilns spriedums. Apstrīdētā norma nodrošina to, ka tiesa apsver gan katra lietas dalībnieka intereses, gan sabiedrības ieinteresētību kasācijas instances tiesas resursu jēgpilnā un efektīvā izmantošanā. Tādējādi katrā konkrētajā gadījumā tiek līdzsvarotas publiski tiesiskās intereses un indivīda tiesiskās intereses. Sprieduma 16. punktā noteikts, ka tiesnešu kolēģija, īstenojot tiesas rīcības brīvību, piemēro apstrīdēto normu attiecībā uz noteikta finansiāla apjoma mantiska rakstura strīdiem, katrā konkrētajā gadījumā apsverot to, vai izskatāmajai lietai ir būtiska nozīme vienotas tiesu prakses nodrošināšanā vai tiesību tālākveidošanā, bet vienmēr tiecoties uz to, lai panāktu taisnīgumu. Tādējādi secināms, ka gan to personu intereses, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir mazāks par 2000 euro, gan arī to personu intereses, kuras kasācijas kārtībā pārsūdz apelācijas instances tiesas spriedumu mantiska rakstura strīdā daļā, kuras apmērs ir vismaz 2000 euro, vai nemantiska rakstura strīdā, ir līdzsvarojamas ar publiski tiesiskajām interesēm. Tā, piemēram, arī tajos gadījumos, kad kasācijas sūdzība iesniegta par strīda daļu, kas ir mazāka par 2000 euro, kasācijas instances tiesai ir jāierosina kasācijas tiesvedība, ja ir acīmredzams pamats uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs, un ir ievērotas citas likumā noteiktās prasības kasācijas sūdzības iesniegšanai. Tādēļ secināms, ka apstrīdētā norma neparedz atšķirīgu attieksmi pret vienādos un salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam. Artūrs Kučs Rīgā 2020. gada 26. martā