6. Article

Nepiekrītu Satversmes tiesas sprieduma 34. punktam, proti, tam, ka apstrīdētās normas atzīstamas par spēkā neesošām no to izdošanas brīža attiecībā uz visām personām, kurām tās piemērotas tiesā. Pirmkārt, noteikumu normas nebija izdotas vispār bez likumdevēja pilnvarojuma (izņemot vienīgi daļu, ar kuru Ministru kabinets deleģēja patēriņa normu noteikšanu pašam sistēmas operatoram). Otrkārt, atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam tieši tajās privāttiesiskajās attiecībās, kurās stājies spēkā tiesas spriedums, tiesiskā stabilitāte ir mazāk nozīmīga nekā tajās, kurās patērētājs jau pirms tiesas procesa vai tā laikā ir atzinis sistēmas operatora prasību. Pēdējos gadījumos Satversmes tiesa apstrīdēto normu neatcēla ar atpakaļvērstu spēku. Tādējādi sanāk, ka tajās lietās, kurās sistēmas operatoram bija nepieciešams aizstāvēt savas aizskartās tiesības tiesā un tika izmantots publisks resurss valsts tiesas veidā, sistēmas operators bija sliktākā tiesiskajā situācijā nekā tajās lietās, kur panāca sava prasījuma izpildi jau pirms tiesas. Savukārt tad, ja par mērauklu kalpo tas, vai patērētājs ir cīnījies par savām subjektīvajām tiesībām, Satversmes tiesai bija jāievēro, ka patērētājam bija jāved šī cīņa tālāk par vispārējās jurisdikcijas tiesu un jāizmanto tiesības apstrīdēt noteikumu normu atbilstību Satversmei, kā to izdarīja pieteikuma iesniedzējs. Satversmes tiesas spriedumam nebija jārevidē jau noslēgtas privāttiesiskas attiecības, kurās stājies spēkā vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedums un kurās privātpersona nav aizstāvējusi savas tiesības ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā. Tiesnesis J. Neimanis Rīgā 2020. gada 1. aprīlī