14. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes profesore Dr. habil. philol. Ina Druviete - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. Augstskolu likums esot uzskatāms par valsts valodas politikas īstenošanas instrumentu. Viens no valodas politikas un arī apstrīdēto normu mērķiem esot aizsargāt valsts pastāvēšanai nepieciešamo vienoto saziņas līdzekli - valsts valodu. Latvijai esot raksturīga asa valodu konkurences situācija, tādēļ latviešu valodas nostiprināšana Satversmē un citos tiesību aktos esot nepieciešama. Privātajām augstskolām tāpat kā pārējai sabiedrībai vajagot būt atbildīgām par latviešu valodas attīstību. Saskaņā ar Augstskolu likuma 5. pantu, kas pēc būtības esot deklaratīvs, augstskolām vajagot darboties sabiedrības interesēs, kurās ietilpstot arī latviešu valodas saglabāšana zinātnē un augstākajā izglītībā. Tas neprasot papildu resursus, jo obligāti nenozīmējot augstskolu pienākumu veidot valodniecības studiju programmas vai veikt pētījumus šajā nozarē. Augstskolu likuma 56. pants nodrošinot valsts valodas dominējošās lomas saglabāšanu Latvijas augstākajā izglītībā, vienlaikus dodot iespēju apgūt arī profesionālajai kvalifikācijai nepieciešamās citu valodu prasmes. Liberālāki valodu lietošanas noteikumi radītu nevēlamas sekas citos izglītības posmos, piemēram, mazinātu motivāciju apgūt valsts valodu vispārējās izglītības iestādēs. Valsts valodas aizsardzība esot apstrīdēto normu leģitīmais mērķis. Latviešu valodas pozīcijas vairākās sociolingvistiskās funkcijās neatbilstot valsts valodas statusam - lielākoties tieši krievu valodas runātāju lingvistiskās pašpietiekamības dēļ. Apstrīdētās normas palīdzot šādā situācijā nodrošināt augsta līmeņa latviešu valodas prasmi dažādu jomu speciālistu vidū. Apstrīdētās normas esot samērīgas, jo nodrošinot privāto augstskolu absolventiem vienlīdzīgas izglītības un darba iespējas, kā arī spēju iesaistīties sabiedrības dzīvē. Nepieciešamība pēc efektīvākas mācību un valsts valodas apguves norādīta arī vairākos nesenos Eiropas Savienības rekomendējošas dabas dokumentos. Tajos tāpat ieteikts studentus ar atšķirīgu ģimenes valodu iesaistīt kopējā izglītības plūsmā. Tomēr katrai valstij atbilstoši savai valodu situācijai esot jāizvēlas tāds modelis, kas vislabāk nodrošina oficiālās valodas kā sabiedrības integrācijas mehānisma apguvi. Kaut arī atsevišķās valodas jomās situācija Latvijā uzlabojusies, citās jomās sakarā ar valodu konkurences apstākļiem esot vērojama atpakaļejoša tendence. Tādēļ arī latviešu valoda vienmēr būšot jāsargā. Regulējums, kas nodrošinātu tikvien kā latviešu valodas mācīšanu studentiem, nebūtu efektīvs, jo, lai valodu apgūtu, tā esot ne tikai jāmācās, bet arī jāizmanto. Apstrīdētās normas neierobežojot iespējas izmantot materiālus dažādās valodās vai piedalīties starptautiskās konferencēs. Tādējādi tiekot saglabāts multilingvisms. Tāpat, iespējams, būtu jāatgriežas arī pie diskusijas par minimālajām prasībām svešvalodu izmantošanai studiju procesā. Tomēr esot pieņemams tāds risinājums, ka valodas tiek dalītas grupās un augstākajā izglītībā vairāk tiek atbalstīta Eiropas Savienības oficiālo valodu, nevis citu svešvalodu izmantošana.