17. Article

Pieaicinātā persona - bijušais izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis - tiesas sēdē atzīmēja, ka valsts valoda jāizmanto visās dzīves jomās, tostarp augstākajā izglītībā. Valstij, deleģējot privātajam izglītotājam tiesības izsniegt valsts atzītus augstākās izglītības dokumentus, kas dod vienādas tiesības darba tirgū valsts un privāto augstākās izglītības iestāžu absolventiem, esot ne tikai tiesības, bet arī pienākums nodrošināt, lai šī izglītība būtu līdzvērtīga, citstarp arī valsts valodas prasmes aspektā. Saskaņā ar statistikas datiem lielai daļai mazākumtautību jauniešu valsts valodas zināšanas esot vājas, bet tas neesot pieļaujami personām, kas ieguvušas augstāko izglītību. Šie dati liecinot arī par to, ka apstrīdētajās normās noteiktais regulējums vēl joprojām ir nepieciešams. Augstskolu likuma 5. pants ietverot vispārīgu uzdevumu stiprināt valsts valodu, bet tas neuzliekot augstskolām specifiskus pienākumus. Latvijā prioritāri aizsargājama esot tieši valsts valoda, tad - Eiropas Savienības oficiālās valodas un tikai pēc tam - citas svešvalodas. Latvijā neesot vajadzīgi viesprofesori, kas nespēj strādāt starptautiskajā zinātnes valodā - angļu valodā, jo tie nevarot savu darbu aprobēt starptautiski. Pēc šāda principa arī esot veidota Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa. Būtu respektējama Izglītības un zinātnes ministrijas piedāvātā Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. punkta interpretācija, saskaņā ar kuru programmās, kas veidotas ārvalstu studentiem, var tikt uzņemti arī Latvijas valstspiederīgie. Taču šāda interpretācija neesot skaidri saskatāma normas tekstā. Lai gan esot nepieciešams stiprināt valsts valodu augstākās izglītības jomā, tomēr nebūtu iedomājams tas, ka augstākā izglītība varētu tikt sniegta un apgūta tikai un vienīgi latviešu valodā, jo tad tā nebūtu konkurētspējīga pasaulē. Tādēļ, iespējams, būtu jānosaka minimālā studiju programmu proporcija, kas īstenojama kādā no Eiropas Savienības valodām. Regulējums attiecībā uz dažādām studiju programmām varētu būt atšķirīgs, ņemot vērā to specifiku, bet tam vajadzētu būt vienādam gan valsts, gan privātajās augstskolās. Apstrīdēto normu mērķa sasniegšanai nepietiktu ar to vien, ka latviešu valoda tiek mācīta privātajās augstskolās, jo šī mācīšana nebūtu tikpat efektīva kā valodas izmantošana studiju procesā. Priekšlikumi par apstrīdēto normu iekļaušanu likumā esot bijuši loģisks turpinājums Saeimas lēmumam par valsts valodas prasībām, kas ievērojamas privātajās pamata un vidējās izglītības iestādēs. Tā kā Eiropas Savienībai neesot kompetences izglītības jomā, tad apstrīdēto normu atbilstība Eiropas Savienības tiesībām to pieņemšanas gaitā neesot vērtēta. Apstrīdētās normas neskarot akadēmisko brīvību, jo neierobežojot izglītības saturu vai mācību metodes, kā arī neierobežojot studējošo un mācībspēku iespējas studiju procesā izmantot materiālus svešvalodās. Tāpat apstrīdētās normas neregulējot to studenta darba daļu, kura notiek ārpus augstskolas auditorijas un kuru tādēļ nav iespējams kontrolēt.