23. Article

Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās normas pārkāpj privāto augstskolu tiesības uz īpašumu, kas ietvertas Satversmes 105. pantā. Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. pantam, jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ierobežo attiecīgās personas pamattiesības, tostarp tas, kas izskatāmajā lietā uzskatāms par īpašuma tiesību objektu un vai apstrīdētā norma šādas tiesības ierobežo (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr. 2016-04-03 19. punktu). 23.1. Satversmes 105. pants nosaka visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu un 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2.punktu). Tas ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst arī personas tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). Atbilstoši Satversmes 89. pantam valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un citu vispārējo tiesību principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu). Savukārt Satversmes 68. pants noteic un Satversmes tiesa ir atzinusi, ka līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi Latvijai, noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un piemērojot tos, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinošie Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 16.2. punktu). Tādējādi arī Satversmes 105. panta interpretāciju ietekmē Eiropas Savienības tiesības un to piemērošanas prakse. Pieteikuma iesniedzēja pārstāve Inese Nikuļceva tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētās normas pārkāpj Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības, jo tās ir pretrunā Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantam (sk. 2020. gada 23. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 105. lp.). Arī pieaicinātā persona Jūlija Jerņeva atzīmēja, ka no Eiropas Savienības tiesībām izriet pienākums interpretēt Satversmes normas kopsakarā ar pamattiesībām un pamatbrīvībām, kas noteiktas Eiropas Savienības tiesībās (sk. 2020. gada 23. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 19. lp.). Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants noteic ES dalībvalstu pilsoņu brīvību veikt uzņēmējdarbību. Pēc būtības uzņēmējdarbības brīvība paredz, ka Eiropas Savienības dalībvalsts uzņēmumiem ir tiesības darboties un piedāvāt savus pakalpojumus jebkurā citā Eiropas Savienības dalībvalstī. Uzņēmējdarbības jeb nodibinājuma brīvība aizliedz Eiropas Savienības dalībvalstīm likt nepamatotus šķēršļus citu dalībvalstu uzņēmumu komercdarbībai savā teritorijā (sk.: Potaičuks A. Brīvība veikt uzņēmējdarbību. Grām.: Schewe C. (zin. red.). Eiropas Savienības tiesības. II daļa. Materiālās tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2016, 258. lpp.). Uzņēmējdarbības brīvība ir saistīta arī ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā nostiprināto darījumdarbības brīvību. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka šajā normā ietverta atsauce uz Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantu un tajā ietverto brīvību (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2014. gada 13. februāra sprieduma lietā C‑367/12 22. punktu). Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu aptver ikviena tiesības izmantot savu īpašumu, tostarp nodarbojoties ar uzsākto uzņēmējdarbību. Līdz ar to no saistībām, ko Latvija uzņēmusies līdz ar dalību Eiropas Savienībā, izriet, ka Satversmes 105. pants ir konkretizējams kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību. Tas darāms jo īpaši tādēļ, ka Latvija kopš iestāšanās Eiropas Savienībā ir kļuvusi par Eiropas Savienības vienotā iekšējā tirgus dalībnieci. Tātad no saistībām, ko Latvija uzņēmusies līdz ar dalību Eiropas Savienībā, izriet tas, ka Satversmes 105. pants ir konkretizējams kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību. 23.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo privāto augstskolu tiesības veikt komercdarbību uz iegūtās licences pamata, jo aizliedzot sniegt augstākās izglītības pakalpojumus svešvalodā, kā arī ierobežojot tiesības uz jau veikto ieguldījumu pamata veidot jaunas studiju programmas svešvalodās. Apstrīdētajās normās ietvertie ierobežojumi attiecībā uz augstākās izglītības studiju programmu valodām pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā ietvertās tiesības uz uzņēmējdarbības brīvību un 56. pantā ietverto pakalpojumu sniegšanas brīvību, jo ierobežojot Eiropas Savienības dalībvalstu uzņēmumu iespējas sniegt augstākās izglītības pakalpojumus Latvijā, dibinot filiāles un sniedzot izglītības pakalpojumus svešvalodās. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāve Inese Nikuļceva norādīja, ka šāds Eiropas Savienības tiesību ierobežojums neesot samērīgs (sk. 2020. gada 23. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 105. lp.). Papildus tam apstrīdētās normas neparedzot pietiekami saudzējošu pāreju uz jauno regulējumu vai kompensācijas mehānismu. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo konkurenci privāto augstskolu pakalpojumu tirgū. Tādējādi tās pārkāpjot Līguma par Eiropas Savienības darbību 101. un 107. pantu. Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. punkts kopsakarā ar likuma "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu" 19. pantu piešķirot šai privātajai augstskolai īpašas tiesības piedāvāt studiju programmas angļu valodā arī Latvijas valstspiederīgajiem studentiem. Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka apstrīdētās normas neierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības, jo šīs tiesības neparedzot tiesisko aizsardzību personu tiesībām gūt peļņu. Turklāt esot jāņem vērā, ka privātās augstskolas darbojas īpaši regulētā saimnieciskās darbības nozarē, kas ir pakārtota likumdevēja noteikto mērķu izpildei un tikai pēc tam var tikt saistīta ar peļņas gūšanu. Pat ja tiktu atzīts, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības, šāds ierobežojums esot samērīgs, jo privātās augstskolas joprojām varot īstenot Augstskolu likuma prasībām atbilstošas studiju programmas, piedāvāt neformālās izglītības kursus un sniegt pētniecības pakalpojumus. Turklāt Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts paredzot pietiekami ilgu pārejas periodu. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis argumentēja, ka Eiropas Savienības tiesības neierobežojot dalībvalstu iespējas izglītības jomā pieņemt tādu normatīvo regulējumu, kāds nepieciešams nacionālo vērtību aizsardzībai. Tāpat Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā studiju programmām Eiropas Savienības valodās esot paredzēts īpašs regulējums, tādējādi nenorobežojoties no Eiropas Savienības izglītības telpas (sk. 2020. gada 23. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 127. lp.). Vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē norādīja uz to, ka apstrīdētās normas, iespējams, ierobežo Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību. Piemēram, kā argumentēja Jūlija Jerņeva, Augstskolu likuma 56. pants veidojot ārvalstu uzņēmumiem grūti pārvaramu barjeru ienākšanai Latvijas augstākās izglītības tirgū. Arī Uģis Zeltiņš piekrita, ka apstrīdētajās normās ietvertais valodu lietošanas regulējums augstākajā izglītībā var tikt uzskatīts par šķērsli tiesībām veikt uzņēmējdarbību. Satversmes tiesa secina, ka viedokļi par to, vai apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās privāto augstskolu tiesības uz īpašumu, ir atšķirīgi. Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas judikatūru augstākās izglītības studiju programmu īstenošana par atlīdzību ietilpst uzņēmējdarbības brīvības piemērošanas jomā, ja vienas dalībvalsts pilsonis stabili un ilgstoši veic šo darbību citā dalībvalstī, izmantojot galveno vai pakārtoto uzņēmumu uzņēmējā dalībvalstī. Par šīs brīvības ierobežojumu Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. panta pirmās daļas izpratnē ir uzskatāmi jebkuri pasākumi, kas liedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šīs brīvības izmantošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 13. novembra sprieduma lietā C‑153/02 39. un 41. punktu). 2020. gada 5. martā Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāte Juliana Kokote savos secinājumos vērtēja Ungārijas regulējumu, kas noteic, ka ārvalstu augstskolas, kuras vēlas veikt uzņēmējdarbību Ungārijā, to darīt drīkst tikai tad, ja augstskola sniedz augstākās izglītības pakalpojumu savā reģistrācijas valstī un starp Ungāriju un attiecīgo valsti ir noslēgts starpvalstu līgums. Lai gan Ungārijas valdība norādīja, ka šāds regulējums nepieciešams sabiedriskās kārtības aizsardzībai un augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanai, ģenerāladvokāte secināja, ka tas nav saderīgs ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantu kopsakarā ar 54. pantu (sk. Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokātes Julianas Kokotes secinājumu lietā C-66/18 153.-161. punktu). 23.3. Satversmes tiesa jau norādīja, ka, konkretizējot Satversmes 105. pantu, tai jāņem vērā Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā ietvertā uzņēmējdarbības brīvība un tās piemērošanas prakse. Tā kā Eiropas Savienības Tiesa šobrīd izskata lietu, kas, lai gan nav identiska ar šo Satversmes tiesā izskatāmo lietu, tomēr ir saistīta ar tiesību jautājumiem, kuriem var būt būtiska nozīme, konkretizējot Satversmes 105. pantu šīs lietas kontekstā, Satversmes tiesa uzskata, ka pastāv būtiski jautājumi, kurus nepieciešams noskaidrot izskatāmās lietas izspriešanai, tostarp arī jautājums par iespējamu pienākumu vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Izskatāmā lieta tiek izspriesta abstraktās konstitucionālās kontroles ietvaros, proti, tā ierosināta pēc divdesmit 13. Saeimas deputātu pieteikuma. Tomēr šajā lietā apstrīdētās normas jau ietekmē un arī turpmāk ietekmēs ievērojamu skaitu fizisko un juridisko personu. Vadoties pēc efektivitātes principa, tiesiskās noteiktības principa un pamattiesību aizsardzības prioritātes principa, Satversmes tiesa uzskata par nevēlamu tādu situāciju, ka jautājums par apstrīdēto normu atbilstību Satversmei netiktu vismaz daļēji atrisināts ilgāku laika posmu, kamēr Satversmes tiesa apsvērtu jautājumu par nepieciešamību vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, vai - gadījumā, ja tiktu pieņemts lēmums vērsties Eiropas Savienības Tiesā, - līdz brīdim, kad tiktu saņemtas Eiropas Savienības Tiesas atbildes uz uzdotajiem jautājumiem. Satversmes tiesas likuma 22. panta sestā daļa paredz, ka nolūkā veicināt lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu pieļaujama vienas lietas sadalīšana divās vai vairākās lietās. Satversmes tiesa atzīst, ka attiecībā uz apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam lietā ir noskaidroti visi lietas izspriešanai būtiskie jautājumi, līdz ar to šajā daļā ir iespējams taisīt spriedumu. Tādējādi atbilstoši efektivitātes principam, tiesiskās noteiktības principam un pamattiesību aizsardzības prioritātes principam izskatāmās lietās ietvaros Satversmes tiesai būtu jānošķir apstrīdēto normu atbilstības izvērtēšana Satversmes 1. un 105. pantam. Līdz ar to lieta Nr. 2019-12-01 sadalāma: 1) lietā "Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam" un 2) lietā "Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam". 23.4. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes tiesas procesā ir piemērojams procesuālais princips - lietas izskatīšanas atsākšana pēc būtības, ja tas ir nepieciešams, lai vispusīgi un objektīvi izvērtētu visus faktiskos apstākļus un juridiskos argumentus, kas nepieciešami lietas izlemšanai pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10. decembra lēmuma par lietas Nr. 2013-04-01 izskatīšanas atsākšanu 3.2. punktu). Lai veicinātu sadalīto lietu vispusīgu un ātru iztiesāšanu, kā arī lemtu par jautājuma uzdošanu Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai, lietā "Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam" jāatsāk tās izskatīšana pēc būtības. Savukārt lietā "Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 112. pantam" ir jātaisa spriedums. II