24. Article

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam, norādot, ka šīs normas pārkāpj privāto izglītības iestāžu autonomiju, kā arī privāto augstskolu mācībspēku un studējošo akadēmisko brīvību. Izskatāmajā lietā pausti pretrunīgi viedokļi par apstrīdēto normu saistību ar tiesībām uz izglītību. Pieteikuma iesniedzējs un Augstākās izglītības padome norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības. Tiesībsargs norāda, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 112. pantam jāskata kopsakarā ar to atbilstību Satversmes 113. pantam. Savukārt Saeima un lietā pieaicinātās personas Tieslietu ministrija un Ārlietu ministrija pauž viedokli, ka apstrīdētās normas tieši neskar Satversmes 112. pantā ietverto tiesību uz izglītību īstenošanu. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas aizskar Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības, nepieciešams noskaidrot minētā panta pirmajā teikumā ietverto tiesību apjomu un saturu. 24.1. Satversmes 112. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta." Atšķirībā no Satversmes 112. panta otrā teikuma, kas attiecināms uz pamatizglītību un vidējo izglītību, šā panta pirmais teikums nosaka tiesības iegūt izglītību šo tiesību plašākajā izpratnē un ir attiecināms uz visu pakāpju un veidu izglītības programmām (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6. maija sprieduma lietā Nr. 2010-57-03 11.1. punktu). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka pienācīgs izglītības un zinātnes līmenis ir neatņemams katras valsts sekmīgas attīstības priekšnoteikums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 3.2. punktu). Valsts apmaksāta pamatizglītība un vidējā izglītība, ko ietver Satversmes 112. panta otrais teikums, ir pamatlīdzeklis tiesību uz izglītību nodrošināšanai. Lai sekmētu uz zināšanām balstītas sabiedrības ilgtspējīgu attīstību, atbilstoši Satversmes 112. panta pirmajam teikumam valsts var izveidot arī citas, augstākas izglītības pakāpes. Likumdevējs ir izveidojis sistēmu, kas rada personai iespējas iegūt augstāko izglītību. Studijas šādās augstākās izglītības programmās ietilpst Satversmes 112. panta pirmā teikuma tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-23-03 11.1. un 11.2. punktu). 24.2. Noskaidrojot Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, ir jāievēro Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Satversmes 112. pants ir konkretizējams un piemērojams kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 2. pantu, kura pirmais teikums nosaka: "Nevienam cilvēkam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību" (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Tādējādi attiecībā uz Satversmes 112. panta saturu Satversmes tiesa ņem vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru Konvencijas Pirmā protokola 2. panta piemērošanā. Savukārt, piemērojot Satversmes 112. pantu, jāņem vērā Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pants, kas aizsargā tiesības uz izglītību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka Konvencijas Pirmā protokola 2. pants attiecas uz pamata un vidējo izglītību, un atzinusi, ka augstākā izglītība ir būtiska zināšanu iegūšanai un pilnveidošanai. Tā ir svarīga kultūras un zinātnes vērtība gan personai, gan sabiedrībai, un līdz ar to Konvencijas Pirmā protokola 2. pants attiecas uz jebkuru valsts izveidotu augstākās izglītības iestādi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 10. novembra sprieduma lietā "Leyla Şahin v. Turkey", pieteikums Nr. 44774/98, 134.-142. punktu). Arī Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pantā ir atzītas katra cilvēka tiesības uz izglītību, un šā panta otrajā daļā minētas tiesības uz pieeju augstākajai izglītībai. Tādējādi tiesības uz augstāko izglītību atzīstamas par vienu no tiesību uz izglītību aspektiem. 24.3. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka akadēmiskā brīvība un augstskolu autonomija ir ietvertas Satversmes 112. pantā. Argumenti par mācībspēku akadēmisko brīvību Satversmes tiesas judikatūrā vērtēti Satversmes 113. panta ietvarā. Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka, izvirzot prasības akadēmiskā personāla darbībai, piemēram, nosakot terminētus darba līgumus, citstarp jāievēro arī Satversmes 113. pantā noteiktās tiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 11.3. punktu). Lielajā Universitāšu hartā uzsvērts, ka izglītība un pētniecība universitātēs ir nesaraujami saistītas un ka pētniecība nevar tikt nošķirta no docēšanas (sk.: Lielā Universitāšu harta, 1988). Eiropas Padomes Ministru komiteja skaidrojusi, ka zināšanu pilnveidošanai nepieciešama cieša izglītības un pētniecības koordinācija (sk.: Recommendation No. R(2000)8 of the Committee of Ministers to member states on the research mission of universities). Tāpat pieaicinātās personas Augstākās izglītības padomes pārstāvis Jānis Vētra un Uģis Gruntmanis tiesas sēdē norādīja, ka augstskolu darbība izglītības jomā nav nošķirama no to zinātniskās darbības. Pieaicinātā persona Edvīns Danovskis argumentēja, ka augstskolu autonomija un akadēmiskā brīvība saistāmas ne tikai ar tiesībām uz izglītību, bet arī ar zinātniskās jaunrades brīvību. Satversmes tiesas judikatūrā ir nostiprināta atziņa, ka Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2. punktu un 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu). Ņemot vērā Satversmes vienotības principu un Satversmes tiesas procesa principus, Satversmes tiesa var pārbaudīt apstrīdētā akta atbilstību arī tādām Satversmes normām, par atbilstību kurām lieta nav ierosināta (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 19. decembra spriedumu lietā Nr. 2001-05-03, 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā Nr. 2002-04-03 un 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 14. punktu). Augstākā izglītība harmoniski apvieno gan izglītības procesu, gan zinātnisko darbību un pētniecību. Šie augstākās izglītības aspekti nav šķirami. Tādēļ, ņemot vērā augstākās izglītības ciešo saistību ar zinātniskās, mākslinieciskās un citas jaunrades brīvību, izskatāmajā lietā papildus apstrīdēto normu atbilstībai Satversmes 112. pantam nepieciešams izvērtēt to atbilstību arī Satversmes 113. pantam. Tāpēc Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam kopsakarā ar Satversmes 113. pantu.