25. Article

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas ierobežo augstskolu autonomiju un akadēmisko brīvību, Satversmes tiesai sākotnēji jānoskaidro šo jēdzienu saturs. 25.1. Pasaules pieredze rāda, ka ikvienas mūsdienu sabiedrības attīstības priekšnoteikums ir tāda izglītības sistēma, kurā ietverta augstākās izglītības pakāpe. Tieši šajā pakāpē, ņemot vērā zinātniskās jaunrades nozīmi augstākās izglītības nodrošināšanā, tiek radītas jaunas idejas un nodotas uzkrātās zinātniskās atziņas, kas veicina sabiedrības labklājību un ilgtspējīgu attīstību. Zinātniskos pamatos balstītā augstākā izglītība nodrošina brīvas un radošas diskusijas, kas nepieciešamas demokrātisku debašu stiprināšanai, viedokļu daudzveidības akceptēšanai, kā arī nozīmīgu pētījumu veikšanai. Tieši tādēļ, kā norādījusi arī Sociālo, ekonomikas un kultūras tiesību komiteja, tiesības uz izglītību, jo īpaši augstāko izglītību, nav iespējams īstenot bez mācībspēku un studējošo akadēmiskās brīvības un izglītības iestāžu autonomijas (sk. UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No.13: The Right to Education (Art.13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para 38). Arī Eiropas Parlaments atzīmējis, ka tiesības uz izglītību var tikt baudītas tikai tādā vidē, kur valda akadēmiskā brīvība, kas sniedz iespēju īstenot uz zināšanām balstītas debates (sk.: Eiropas Parlamenta 2018. gada 29. novembra ieteikums Padomei, Komisijai un Komisijas priekšsēdētāja vietniecei/Savienības augstajai pārstāvei ārlietās un drošības politikas jautājumos (2018/2117(INI)) par akadēmiskās brīvības aizsardzību ES ārējā darbībā). Tādēļ atzīts, ka valsts pienākums ir respektēt un aizsargāt akadēmisko brīvību, kā arī veicināt tās īstenošanu (sk.: Vrielink J., Lemmens P., Parmentier S., LERU Working Group on Human Rights. Academic Freedom as a Fundamental Right. Pieejams: https://www.sciencedirect.com/). Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka valstij, izstrādājot regulējumu, kas skar augstskolu mācībspēku profesionālās darbības aspektus, ir pienākums gan ievērot un aizsargāt, gan arī nodrošināt attiecīgo personu tiesības uz zinātnisko, māksliniecisko un citādu jaunrades brīvību (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 11.3. punktu). Arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 13. pantā noteikts, ka pētījumu veikšana humanitārajās un eksaktajās zinātnēs ir brīva, proti, tiek respektēta pētnieka akadēmiskā brīvība. 1988. gada septembrī pieņemtās Limas deklarācijas par akadēmisko brīvību un augstākās izglītības iestāžu autonomiju 1. pantā skaidrots, ka akadēmiskā brīvība ir personas brīvība individuāli vai kopīgi ar citiem iegūt, pilnveidot un nodot zināšanas, veicot pētniecību, studējot, piedaloties diskusijās, dokumentējot, veicot izstrādi, īstenojot jaunradi, mācot, lasot lekcijas un rakstot. Šādas tiesības ir visām personām, kas māca, studē, veic pētījumus un strādā kādā augstākās izglītības iestādē (sk.: World University Service, The Lima Declaration on Academic Freedom and Autonomy of Institutions of Higher Education, 1988). Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (turpmāk - UNESCO) rekomendācijā par augstākās izglītības iestāžu mācībspēku statusu norādīts, ka akadēmiskā brīvība ietver brīvību veikt pasniedzēja darbu un piedalīties diskusijās, nepakļaujoties noteiktu doktrīnu spiedienam, brīvību veikt pētījumus, izplatīt un publicēt tajos gūtos rezultātus, brīvību paust savu viedokli par iestādi vai sistēmu, kurā viņi strādā, brīvību no institucionālās cenzūras, kā arī brīvību piedalīties profesionālajās vai reprezentējošās akadēmiskajās organizācijās. Iespēja brīvi dalīties ar atklājumiem, hipotēzēm un viedokļiem ir nepieciešama, lai nodrošinātu kvalitatīvu augstāko izglītību un zināšanu un pētījumu objektivitāti un precizitāti (sk.: United Nations Educational, Scientific and Cultural Organisation, Recommendation concerning the Status of Higher-Education Teaching Personnel, 1997). Akadēmiskā brīvība saistāma ar augstskolu mācībspēku tiesībām brīvi, gan individuāli, gan kolektīvi veikt pētījumus tos interesējošās jomās, izplatīt šo pētījumu rezultātus un citas zināšanas, apmainīties ar idejām un paust savus viedokļus, citstarp studiju procesa ietvaros, piemēram, vadot nodarbības un zinātniski pētnieciskos darbus. Tāpat akadēmiskā brīvība aptver studējošo tiesības nodarboties ar zinātnisko jaunradi un izvēlēties studiju virzienu un programmu valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros. Akadēmiskā brīvība prasa, lai zinātne un izglītība būtu pasargāta no cenzūras, ļaujot studējošajiem un augstskolu mācībspēkiem izmantot savu izteiksmes brīvību akadēmiskā darba kontekstā. Tādējādi secināms, ka akadēmiskā brīvība ir viens no tiesību uz izglītību un zinātniskās jaunrades brīvības aspektiem. Augstākā izglītība var tikt raksturota kā "tilts" starp izglītību un zinātnisko pētniecību. Šajā kontekstā personas tiesības uz zinātnisko, māksliniecisko un citādu jaunrades brīvību aizsargā Satversmes 113. pants, savukārt tiesības uz izglītību - Satversmes 112. pants (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2018-23-03 11.2. punktu). Tātad akadēmiskā brīvība ir ietverta gan Satversmes 112., gan 113. pantā. 25.2. Lai veiksmīgi īstenotos akadēmiskās brīvības kolektīvie aspekti, nepieciešamas augstskolas. Augstskolas uzskatāmas ne tikai par izglītības iestādēm, kas sagatavo darbam dažādu jomu speciālistus, bet arī par akadēmiskās izglītības un zinātnes centriem. Sasaistot pedagoģisko darbu ar pētniecību, augstskolas apvieno studējošos, mācībspēkus un pētniekus. Lai tiktu aizsargāta studējošo un akadēmiskā personāla akadēmiskā brīvība, augstskolām nepieciešama autonomija (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No.13: The Right to Education (Art.13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para 40). Kā uzsvērts Lielajā Universitāšu hartā, lai spētu atbilst apkārtējās pasaules vajadzībām, zinātnei un izglītībai universitātēs ir jābūt morāli un intelektuāli neatkarīgai no politiskās varas (sk.: Lielā Universitāšu harta. Fundamentālie principi). Tāpat universitāšu autonomija nodrošina augstākās izglītības un zinātnes sistēmu nepārtrauktu piemērošanos mainīgajām vajadzībām, sabiedrības prasībām un jaunākajiem zinātnes sasniegumiem (sk.: Boloņas deklarācija. Eiropas augstākās izglītības telpa. 19.06.1999.). Augstskolas savas autonomijas ietvaros, ciktāl tas nepieciešams to mācībspēku un studējošo akadēmiskās brīvības nodrošināšanai un ir saskaņā ar tiesiskas demokrātiskas valsts principiem un Satversmi, var pieņemt no ārējā spiediena brīvus lēmumus akadēmiskās brīvības nodrošināšanai. Arī saskaņā ar UNESCO viedokli augstākās izglītības iestāžu autonomija ir šo iestāžu - gan valsts, gan privāto augstskolu - brīvība pieņemt lēmumus par to akadēmisko darbu, standartiem un citiem saistītajiem jautājumiem (sk.: United Nations Educational, Scientific and Cultural Organisation, Recommendation concerning the Status of Higher-Education Teaching Personnel, 1997, p. 17). Augstskolu autonomija aptver arī autonomiju citos augstskolas pārvaldības aspektos, piemēram, mācībspēku piesaistē (sk.: Matei L., Iwinska J. University Autonomy-A Practical Handbook. Budapest: Central European University. Higher Education Observatory, 2014, p. 27). Eiropas Universitāšu asociācija norādījusi, ka augstākās izglītības iestāžu autonomija ietver augstākās izglītības iestādes tiesības veidot savu institucionālo stratēģiju, nosakot savus mērķus un misiju, kā arī to sasniegšanas un īstenošanas veidus, tostarp studiju programmu īstenošanas valodas izvēli (sk.: European University association, Lisbon Declaration, 2010, p. 26; Estermann T., Nokkala T. University Autonomy in Europe I: Explanatory study. Brussels: European University association, p. 32). Satversmes tiesa secina, ka brīvība - viena no Satversmē ietvertajām vērtībām - ir pamats akadēmiskajai brīvībai un tās īstenošanai nepieciešamajai augstskolu autonomijai. Augstskolu autonomija ietver citstarp augstskolu tiesības pieņemt lēmumus par to akadēmisko darbību un stratēģiju. Augstskolu autonomija nav skatāma atrauti no akadēmiskās brīvības. Tādēļ arī augstskolu autonomijas ietvaros augstskolām ir jānodrošina to studentu un akadēmiskā personāla akadēmiskā brīvība. Tomēr akadēmiskās brīvības nodrošināšanai nepieciešamā augstskolu autonomija, tāpat kā citas Satversmes 112. un 113. pantā ietvertās tiesības, nav absolūta. Šo tiesību ierobežošana var būt nepieciešama, lai aizsargātu citas Satversmē un Latvijai saistošajos starptautisko tiesību dokumentos ietvertās pamattiesības.