29. Article

Pieteikuma iesniedzējs norādījis uz to, ka tiek ierobežotas vairāku subjektu - privāto augstskolu mācībspēku, studējošo un arī pašu privāto augstskolu - tiesības, kas noteiktas Satversmē. Satversmes tiesa atsevišķi izvērtēs katru no iespējamiem tiesību ierobežojumiem attiecībā uz katru no minētajiem subjektiem. 29.1. Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētās normas ierobežo mācībspēku akadēmisko brīvību izmantot svešvalodas studiju kursu docēšanai. Kā norādīts iepriekš, augstākā izglītība aptver gan izglītības, gan zinātnes jomu. Valstij, izvirzot prasības attiecībā uz augstskolu mācībspēku profesionālo darbību, ir pienākums gan ievērot un aizsargāt, gan arī nodrošināt attiecīgo personu tiesības uz zinātnisko, māksliniecisko un citādu jaunrades brīvību (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2018-15-01 11.3. punktu). Šāds pienākums izriet gan no Satversmes 112. panta, kas ietver tiesības uz izglītību, gan arī no Satversmes 113. panta, kas ietver zinātniskās jaunrades brīvību. Tādējādi akadēmiskā brīvība saistāma ar augstskolu mācībspēku tiesībām brīvi veikt pētījumus tos interesējošās jomās, izplatīt šo pētījumu rezultātus un citas zināšanas, apmainīties ar idejām un paust savus viedokļus. Turklāt pedagoģiskais darbs nav nošķirams no zinātniskās pētniecības. Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa regulē studiju programmu īstenošanas valodu izglītības iestādēs, kuras izsniedz valsts atzītus augstākās izglītības diplomus. Šī norma neierobežo augstskolu mācībspēku un citu personu iespējas veikt pētījumus vai apmainīties ar idejām svešvalodās, taču ietekmē augstskolu akadēmiskā personāla iespējas iesaistīties studiju programmu īstenošanā svešvalodās. Eiropas Savienības valodās studiju programmas var tikt īstenotas tikai Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1.-4. punktā minētajos gadījumos, savukārt citās svešvalodās - tikai šā panta trešās daļas 3. punktā minētajos gadījumos. Tādējādi Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas noteikumi ļauj mācībspēkiem veidot kopīgas studiju programmas valodās, kas nav Eiropas Savienības valodas, tikai valodu un kultūras studiju virzienos. Tādējādi šī norma ierobežo privāto augstskolu mācībspēku iespējas sadarboties ar ārvalstu kolēģiem studiju kursu un programmu īstenošanā. Līdz ar to Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts ierobežo privāto augstskolu mācībspēku akadēmisko brīvību izstrādāt un docēt studiju kursus svešvalodās privātajās augstskolās Latvijā. 29.2. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo studējošo tiesības izvēlēties tādas studiju programmas, kas tiktu īstenotas svešvalodās, un līdz ar to ierobežojot studējošo akadēmisko brīvību. Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa noteic, ka augstskolas var īstenot studiju programmas Eiropas Savienības valodās tikai gadījumā, ja tās ir studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, kuras īsteno Eiropas Savienības programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros, kurās svešvalodu izmantošana nepieciešama studiju programmas mērķu sasniegšanai valodu un kultūras zinātņu studijās vai kuras tiek īstenotas kā kopīgās studiju programmas. Citās svešvalodās augstskolas drīkst īstenot studiju programmas tikai tad, ja svešvalodu izmantošana nepieciešama studiju programmas mērķu sasniegšanai valodu un kultūras zinātņu studijās. Studējošie pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās var izvēlēties studēt tikai tādās studiju programmās, kas atbilst šim regulējumam. Tādējādi apstrīdētās normas ietekmē studējošo iespējas izvēlēties svešvalodās īstenojamas studiju programmas, pēc kuru pabeigšanas augstskolas izsniedz valsts atzītu diplomu par augstākās izglītības iegūšanu. Tomēr Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa neierobežo iespējas saņemt citus izglītības pakalpojumus, piemēram, kursus vai apmācību, svešvalodās. Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai no tiesībām uz izglītību un no zinātniskās jaunrades brīvības izriet valsts pienākums nodrošināt iespēju iegūt augstākās izglītības diplomu par svešvalodā īstenotas studiju programmas sekmīgu apguvi. Tiesības uz izglītību pēc savas dabas ir tādas tiesības, kuras valstij ir jāregulē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1968. gada 23. jūlija sprieduma lietā ""Relating to Certain Aspects of the Laws on the Use of Languages in Education in Belgium" v. Belgium", pieteikumi Nr. 1474/62, 1677/62, 1691/62, 1769/63, 1994/63 un 2126/64, I B daļas 5. punktu). Proti, valstij ir jānosaka tāds izglītības tiesiskais regulējums, kas ļauj sasniegt visus tās mērķus atbilstoši konkrētai izglītības pakāpei un veidam (sk. Izglītības likuma 1. panta 27. punktu). Aplūkojot normas, kas regulē valsts valodas izmantošanu vispārējās izglītības pakāpē, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību neietver ne izglītojamo, ne viņu vecāku tiesības izvēlēties, kādā valodā izglītības iestādēs izglītība tiks iegūta, ja tas ir pretrunā ar valsts izveidotās izglītības sistēmas vienotības principu, kā arī nesekmē tādu pieeju valsts izglītības sistēmai, kas ļautu sasniegt izglītības mērķus attiecībā uz ikvienu izglītojamo. Satversmes 112. pants neparedz arī valsts pienākumu garantēt, ka tās izveidotās izglītības sistēmas ietvaros pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē līdztekus valsts valodai tiek nodrošināta iespēja iegūt izglītību arī citā valodā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.5. punktu). Šīs atziņas piemērojamas arī attiecībā uz augstāko izglītību. Tādējādi no Satversmes 112. un 113. panta neizriet arī tiesības prasīt sev vēlamā svešvalodā īstenojamu studiju programmu akreditāciju un iegūt valsts atzītu augstākās izglītības diplomu par sekmīgu šādas studiju programmas apguvi. 29.3. Kaut arī studējošajiem nav tiesību prasīt, lai valsts izdod augstākās izglītības diplomu par svešvalodās apgūtām studiju programmām, ir jāpārbauda, vai Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa kopsakarā ar pārejas noteikumu 49. punktu neierobežo to studējošo tiesības, kuri jau uzņemti augstskolās pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās izveidotajās svešvalodā īstenojamās studiju programmās. Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts noteic, ka studējošie, kas uzņemti studiju programmās, kuras pēc 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā neatbilst šā likuma 56. panta trešajai daļai, ir tiesības turpināt šo studiju programmu apguvi attiecīgajā valodā līdz 2022. gada 31. decembrim. Studijas šādās programmās drīkst uzsākt līdz 2019. gada 1. janvārim. Tas nozīmē, ka studējošajiem, kas studijas uzsākuši līdz 2018. gada 21. jūnijam, ir atvēlēti aptuveni četri gadi un seši mēneši, bet studējošajiem, kas studijas uzsākuši līdz 2019. gada 1. janvārim, - četri gadi attiecīgās studiju programmas apguvei. Augstskolu likuma 57. panta pirmā daļa noteic, ka bakalaura studiju programmas pilna laika studiju ilgums ir trīs līdz četri gadi, savukārt maģistra programmas pilna laika studiju ilgums - viens vai divi gadi. Augstskolu likuma 50. pants noteic studējošo tiesības noteiktā kārtībā pārtraukt un atsākt studijas. Studiju pārtraukuma piešķiršanas kārtību, kā arī minimālo un maksimālo ilgumu nosaka augstskola. Tātad, ja studējošais izmanto savas tiesības pārtraukt studijas, Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta dēļ var rasties tāda situācija, ka viņš nevar saņemt augstākās izglītības diplomu. Akadēmiskā brīvība aptver studējošo tiesības izvēlēties studiju virzienu un programmu valsts izglītības sistēmas ietvaros. Augstskolu likums paredz studējošajiem tiesības pārtraukt un atsākt studijas, tādējādi šīs tiesības arī ietilpst akadēmiskajā brīvībā. Izvēloties studiju programmu, studējošie varēja paļauties uz to, ka nepieciešamības gadījumā varēs studijas pārtraukt un vēlāk atkal atsākt. Akadēmisko brīvību nevarētu interpretēt tādējādi, ka studējošajam ir tiesības pārtraukt un pēc tam atsākt studijas neierobežoti daudz reižu vai uz neierobežotu laiku. Tāpat Satversmes tiesa norāda, ka likumdevējs var mainīt tiesisko regulējumu, īpaši tādēļ, lai nodrošinātu sava pozitīvā pienākuma izpildi attiecībā uz izglītības kvalitāti. Tomēr Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa kopsakarā ar pārejas noteikumu 49. punktu rada tādu situāciju, ka atsevišķi studējošie, kas izmanto tiesības pārtraukt studijas, var neiegūt diplomu par augstāko izglītību, jo, beidzoties pārejas noteikumos paredzētajam termiņam, augstskola vairs nebūs tiesīga tādu izsniegt. Piemēram, studējošajam, kas 2018. gadā uzsācis studijas Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas noteikumiem neatbilstošā bakalaura līmeņa studiju programmā, kuras īstenošanas ilgums ir četri gadi, un šajā laikā nav izvēlējies pārtraukt studijas, diploms par augstāko izglītību būtu jāiegūst 2022. gadā. Savukārt tad, ja viņš izmantotu savas tiesības pārtraukt studijas uz vienu gadu, studiju laiks kļūtu garāks. Tas nozīmē, ka augstskola viņam diplomu varētu izsniegt tikai 2023. gadā, taču Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts noteic, ka privātās augstskolas studiju programmas, kas neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas prasībām, var īstenot līdz 2022. gada 31. decembrim. Tātad pēc šā termiņa privātās augstskolas vairs nevarēs turpināt studējošo izglītošanu šajās studiju programmās un izsniegt diplomus par to apguvi. Tādējādi Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa kopsakarā ar pārejas noteikumu 49. punktu ierobežo to privātajās augstskolās studējošo akadēmisko brīvību, kuri līdz 2019. gada 1. janvārim uzsākuši studijas Augstskolu likuma 56. panta trešajai daļai neatbilstošās studiju programmās. 29.4. Kā norādīts iepriekš, augstskolu autonomija citstarp ir līdzeklis augstskolu mācībspēku un studējošo akadēmiskās brīvības nodrošināšanai. Tā nodrošina arī tiesības pieņemt ar augstskolu akadēmisko darbību saistītus lēmumus. Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ierobežo augstskolu tiesības pieņemt lēmumus par to akadēmisko darbību un stratēģiju. Šī apstrīdētā norma ietver noteikumus par svešvalodās īstenojamu studiju programmu izveidi. Ar šiem noteikumiem tiek ierobežota privāto augstskolu brīvība veidot svešvalodās īstenojamas studiju programmas, jo to iespējams darīt tikai noteiktos gadījumos, piemēram, veidojot studiju programmas kopīgi ar kādu citu augstskolu. Tāpat Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ierobežo privāto augstskolu un to mācībspēku iespējas autonomi veidot savu institucionālo stratēģiju, pieņemt lēmumus par sadarbību ar citām augstskolām un izlemt citus ar sava darba organizāciju saistītus jautājumus. Svešvalodās, kas nav Eiropas Savienības valodas, iespējams īstenot tikai valodas un kultūras studiju programmas. Tādēļ privātajām augstskolām tas jāņem vērā, veidojot savu stratēģiju, tostarp lemjot par augstskolas mērķiem un mērķauditoriju. Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. un 4. punkts ļauj augstskolām veidot studiju programmas, sadarbojoties ar citām augstākās izglītības iestādēm. Taču šādas studiju programmas īstenojamas tikai Eiropas Savienības valodās. Kā norādīja pieaicinātā persona Aigars Rostovskis, privātās augstskolas, izvēloties studiju programmu īstenošanas valodu, izvēlas arī savas turpmākās darbības stratēģiju. Privāto augstskolu asociācijas pārstāve Irina Cvetkova norādīja, ka līdz apstrīdēto normu spēkā stāšanās brīdim vairākas privātās augstskolas organizējušas savu darbību, citstarp veidojot studiju programmas, kas īstenojamas svešvalodās, un piesaistot ārvalstu studējošos. Saskaņā ar Izglītības un zinātnes ministrijas datiem 2018. gadā 20 procenti privātajās augstskolās studējošo izglītību ieguva angļu valodā, 30 procenti - krievu valodā, bet 10 procenti - bilingvāli, izmantojot latviešu un krievu valodu vai latviešu, krievu un angļu valodu. Trijās privātajās augstākās izglītības iestādēs vairāk nekā 80 procenti studējošo ieguva izglītību svešvalodās (vidēji 19 procenti no šajās augstskolās studējošajiem izglītību ieguva angļu valodā, 48 procenti - krievu valodā, bet 22 procenti - bilingvāli). Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ierobežo privāto augstskolu iespējas veidot un īstenot šādas studiju programmas, jo tas iespējams tikai šajā normā noteiktajos gadījumos. Tātad Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts ierobežo Satversmes 112. pantā kopsakarā ar 113. pantu ietverto privāto augstskolu mācībspēku un studējošo akadēmisko brīvību un ar to saistīto privāto augstskolu autonomiju.