35. Article

Pieteikuma iesniedzējs un vairākas pieaicinātās personas uzskata, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem var tikt sasniegti pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko risinājumu. Tomēr Satversmes tiesa ir kompetenta pārbaudīt, vai likumdevējs, ierobežojot personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Tāpat tiesa var norādīt, ka šādi alternatīvi līdzekļi pastāv (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 14.3. punktu). Satversmes tiesai spriedumā nav jānorāda visi iespējamie saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk ierobežojošs līdzeklis, ir arī pamats atzīt, ka apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 17.2. punktu). 35.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka visaptverošs visu privāto augstskolu kvalitātes izvērtējums, uz kura pamata tiktu piešķirta atļauja īstenot studiju programmas svešvalodās, būtu saudzējošāks līdzeklis par apstrīdētajās normās noteikto. No Saeimas atbildes raksta izriet, ka valsts jau šobrīd nodrošina augstākās izglītības kvalitātes izvērtējumu, tādējādi Pieteikuma iesniedzēja norādītais līdzeklis jau šobrīd tiek izmantots. Privāto augstskolu sniegtās izglītības kvalitāte tiekot izvērtēta studiju programmu licencēšanas un studiju virzienu akreditācijas ceļā. No Saeimas atbildes raksta secināms, ka likumdevējs, pamatojoties uz tā rīcībā esošo informāciju par izglītības kvalitāti privātajās augstskolās, nolēmis neattiecināt Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas prasības uz atsevišķām privātajām augstskolām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 68.-69. lp.). Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis norādīja, ka Rīgas Ekonomikas augstskolai un Rīgas Juridiskajai augstskolai esot īpašs darbības profils un augsta darbības kvalitāte un šie apsvērumi noteikuši iespēju speciālajos likumos atšķirīgi regulēt valodas lietojumu šajās augstskolās (sk. 2020. gada 12. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 88. lp.). Iespējams, nākotnē arī citām privātajām augstskolām, pamatojoties uz to sniegtās izglītības kvalitātes izvērtējumu, varētu piešķirt tiesības īstenot studiju programmas angļu valodā (sk. 2020. gada 23. aprīļa tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 128. lp.). Tādējādi gan Pieteikuma iesniedzējs, gan Saeima piekrīt, ka risinājums, kas paredzētu piešķirt plašākas tiesības īstenot studiju programmas svešvalodās, nekā šobrīd to ļauj Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa, tām augstskolām, kuras spēj sasniegt noteiktus kvalitātes kritērijus, uzskatāms par alternatīvu Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas regulējumam. Papildus norādāms, ka, veicinot starptautisko sadarbību augstākajā izglītībā, šāds regulējums veicinātu augstākās izglītības internacionalizāciju un visas izglītības nozares starptautisko konkurētspēju. Kā norādīts Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam: "Pieaugot globālajai konkurencei augstākajā izglītībā un zinātnē un vienlaikus samazinoties potenciālajam studējošo skaitam Latvijā, aktualizējas nepieciešamība izveidot elastīgu augstākās izglītības sistēmu, kas ir starptautiski atvērta, plaši pieejama, kvalitatīva." Arī Pasaules Bankas veiktajā pētījumā par augstākās izglītības sistēmu Latvijā uzsvērta augstākās izglītības internacionalizācijas nozīme, it īpaši tik nelielā augstākās izglītības sistēmā, kāda ir Latvijā (sk.: World Bank Support to Higher Education in Latvia, Volume 3: Academic Careers, 2018, p. 189. 251. Pieejams: https://www.izm.gov.lv). Saeima argumentē, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītais alternatīvais līdzeklis jau šobrīd tiekot piemērots. Satversmes tiesa norāda, ka, saskaņā ar šobrīd spēkā esošo normatīvo regulējumu, licencējot programmas un akreditējot studiju virzienus, netiek vērtēts tas, vai konkrētā privātā augstskola nodrošina pietiekami kvalitatīvu augstāko izglītību, lai drīkstētu īstenot studiju programmas svešvalodās. Augstskolu likuma 1. panta 16. punkts paredz, ka studiju virziena akreditācija ir pārbaude nolūkā noteikt augstskolas vai koledžas resursu kvalitāti un spēju atbilstoši normatīvo aktu prasībām īstenot noteiktam studiju virzienam atbilstošu studiju programmu. Augstskolu likuma 70. panta 9. punkts noteic, ka lēmumu pieņemšana par augstskolu akreditāciju ir Augstākās izglītības padomes kompetencē. Tādējādi secināms, ka saskaņā ar Augstskolu likumu augstskolu un studiju virzienu un programmu akreditācija ir galvenais priekšnoteikums tam, lai augstskolai tiktu piešķirts valsts atzītas augstskolas statuss un tā varētu izsniegt valsts atzītu augstākās izglītības diplomu. Akreditācija neietver izvērtējumu, vai konkrētajā privātajā augstskolā būtu pieļaujama studiju programmu īstenošana svešvalodās. Augstākās izglītības padomei pēc privātās augstskolas izvērtēšanas nav kompetences lemt par svešvalodu izmantošanu šajā augstskolā. Tātad augstskolu un studiju virzienu un programmu akreditācija gan nodrošina iespēju vispusīgi analizēt privāto augstskolu darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām, taču šis izvērtējums nav saistīts ar atļaujas sniegšanu konkrētai privātajai augstskolai īstenot studiju programmas svešvalodās. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka pastāv alternatīvs leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzeklis, kas mazāk aizskartu privāto augstskolu studentu un mācībspēku akadēmisko brīvību un ar to saistīto augstskolu autonomiju, proti, tiesības īstenot augstākās izglītības studiju programmas svešvalodās varētu tikt piešķirtas tām augstskolām, kuras sasniegušas noteiktus kvalitātes kritērijus. Likumdevējs izskatāmās lietas ietvaros nav norādījis iemeslus, kuru dēļ leģitīmo mērķi - demokrātiskas iekārtas un citu personu tiesību aizsardzība - nebūtu iespējams sasniegt, izvērtējot visu privāto augstskolu sniegto augstākās izglītības pakalpojumu pēc noteiktiem kvalitātes kritērijiem un dodot iespēju īstenot studiju programmas svešvalodās tikai tām augstskolām, kuras sasniegušas noteiktu kvalitātes līmeni. 35.2. Arī pieaicinātās personas norādījušas uz vairākiem citiem līdzekļiem, ar kuriem būtu iespējams sasniegt leģitīmo mērķi, mazāk ierobežojot citu personu tiesības. Augstākās izglītības padomes pārstāvis Jānis Vētra tiesas sēdē norādīja, ka nepieciešamība izmantot svešvalodas dažādās studiju programmās dažādos laikos var būt atšķirīga. Atsevišķas studiju programmas, arī tādas, kas nav saistītas ar valodas un kultūras studijām, iespējams, būtu ļoti lietderīgi īstenot svešvalodās, tostarp valodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas. Arī pieaicinātā persona Kārlis Šadurskis norādīja, ka dažādos studiju virzienos, piemēram, baltu filoloģijā un matemātikā, var būt atšķirīga nepieciešamība noteikt svešvalodu izmantošanas proporcijas studiju procesā. Savukārt pieaicinātā persona Uģis Gruntmanis norādīja, ka leģitīmo mērķi būtu iespējams sasniegt arī diferencējot valodas prasības dažādu līmeņu studiju procesā. Bakalaura, maģistra un doktora studiju mērķi esot ļoti atšķirīgi. Bakalaura studiju programmu īstenošanai vēl būtu pieļaujama valsts valodas noteikšana par obligāto studiju valodu, bet lielu daļu no maģistra un doktora studiju kursiem būtu jāļauj apgūt angļu valodā - šajos studiju līmeņos apstrīdēto normu radītais ierobežojums neesot nepieciešams. Lai attīstītu zinātnisko valodu, katras Latvijā izstrādātas disertācijas kopsavilkums būtu veidojams arī latviešu valodā, taču, ņemot vērā to, ka zinātnes valoda ir angļu valoda, doktorantam, lai viņš spētu savu darbu aprobēt arī starptautiskā vidē, būtu jāļauj pēc izvēles izstrādāt savu disertāciju arī angliski. Diferencēts regulējums nemazinātu latviešu valodas nozīmīgumu, bet ļautu augstskolām, mācībspēkiem un studējošajiem darboties elastīgāk un paplašinātu to redzesloku. Ņemot vērā izskatāmajā lietā paustos viedokļus, Satversmes tiesa secina, ka, paredzot izņēmumus no vispārējā Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas regulējuma, piemēram, atsevišķās zinātnes nozarēs vai noteikta līmeņa studijās, tiktu mazāk ierobežota augstskolu autonomija, kā arī mācībspēku un studējošo akadēmiskā brīvība, jo šajos izņēmuma gadījumos augstskolas drīkstētu īstenot studiju programmas to kvalitātes celšanai nepieciešamajās svešvalodās. No apstrīdēto normu pieņemšanas materiāliem neizriet, ka likumdevējs būtu izvērtējis šādus alternatīvus līdzekļus. Līdz ar to likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis tādu alternatīvu līdzekļu esību, kuri studējošo, mācībspēku un augstskolu tiesības aizskartu mazāk. Tātad Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts neatbilst Satversmes 112. pantam kopsakarā ar 113. pantu, ciktāl šīs apstrīdētās normas attiecas uz privātajām augstskolām, jo likumdevējs nav apsvēris iespējas izmantot personu tiesības mazāk ierobežojošus līdzekļus leģitīmā mērķa sasniegšanai.