5. Article

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas paustajam viedoklim un apšauba apgalvojumu, ka apstrīdētās normas ierobežojot Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības. Valstij esot plaša rīcības brīvība augstākās izglītības jomā. Turklāt apstrīdētās normas nevis liedzot iespēju iegūt augstāko izglītību, bet gan paredzot papildu nosacījumus šīs izglītības iegūšanas procesā. Pat ja ierobežojums tiktu konstatēts, tad apstrīdētās normas esot pietiekami apspriestas, lai varētu uzskatīt, ka tās ir pieņemtas ar atbilstošā kārtībā pieņemtu likumu. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve Iveta Brīnuma norādīja, ka ministrija nav bijusi iesaistīta apstrīdēto normu izstrādes procesā, jo tā nepiedaloties ikkatras normas izstrādāšanā. Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis esot latviešu valodas stiprināšana. Šādu pienākumu uzliekot arī nacionālas valsts virsprincips. 2018. gada 21. jūnija grozījumi Augstskolu likumā esot samērīgi un nepieciešami, lai mazinātu nevienlīdzību, kas rodoties darba tirgū valsts valodas zināšanu trūkuma dēļ. Īpaši esot jāņem vērā tas, ka augstāko izglītību ieguvušās personas vēloties ieņemt amatus, kuru pildīšanai nepieciešama augstākā līmeņa valsts valodas prasme. Šobrīd neesot konstatējams, ka privātajā un publiskajā sektorā nodarbinātajiem būtu izvirzītas atšķirīgas prasības attiecībā uz valodas prasmi. Tādēļ šādas atšķirības neesība arī augstākās izglītības jomā esot samērīga un nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, lai novērstu tās segregāciju valodas prasmes dēļ. Valsts valodas zināšanas esot kvalitatīvas augstākās izglītības sastāvdaļa. Turklāt augstākās izglītības pakāpē, tāpat kā pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē, valstij neesot pienākuma nodrošināt iespēju iegūt izglītību citā valodā papildus valsts valodai. Tieslietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā minētajiem argumentiem par to, ka apstrīdētās normas neaizskar Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības. Stabila peļņa, kas iegūta komercdarbības rezultātā, atsevišķos gadījumos gan varētu ietilpt tiesību uz īpašumu tvērumā, taču Pieteikuma iesniedzēji norādījuši uz pārāk abstraktām privāto augstskolu iespējām gūt ienākumus. Papildus iepriekš minētajam ministrija norāda, ka, aplūkojot šīs tiesības kopsakarā ar tiesiskās paļāvības principu, jāņem vērā tas, ka jau vairāku gadu garumā valsts konsekventi virzās uz valsts valodas lietojuma stiprināšanu izglītības jomā. Tādēļ privātajām augstākās izglītības iestādēm neesot varējis rasties pamats uzskatīt, ka normatīvais regulējums paliks nemainīgs. Likumdevējs esot paredzējis pietiekami garu pārejas periodu, lai izglītības iestādes spētu sagatavoties jauno prasību izpildei. Tiesas sēdē ministrijas pārstāve norādīja, ka privātajām augstskolām esot iespējas pārorientēt savu darbību un īstenot studiju programmas citās valodās, studiju procesā izmantojot arī jau iegādāto materiāltehnisko bāzi. Tāpat esot jāņem vērā, ka Iekšlietu ministrija rosinājusi pievērst vairāk uzmanības ilgstoši Latvijā studējošiem ārvalstniekiem, kuri, iespējams, tādējādi cenšas apiet imigrācijas noteikumus. Pārejas periods ļaujot pabeigt studijas personām, kas to tiešām vēlas, un ierobežojot tikai ilgstoši studējošos. Apstrīdētās normas neskarot arī Satversmes 113. pantā ietverto zinātniskās jaunrades brīvību, jo regulējot nevis studiju saturu, bet tikai tā paušanas valodu. Tāpat esot jāņem vērā, ka šis pants būtu interpretējams kopsakarā ar Satversmes 4. pantu, kas noteic, ka Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda. Satversmes 112. pants nosakot tiesības uz kvalitatīvu izglītību, un savukārt kvalitatīva izglītība ietverot gan latviešu valodas, gan Eiropas Savienības oficiālo valodu lietojumu. Tomēr Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem studēt Latvijā noteikti vajadzētu valsts valodā. Attiecībā uz Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas 1. punktu Tieslietu ministrija norāda: tāda šīs normas izpratne, ka augstskolas varētu uzņemt Latvijas valstspiederīgos speciāli ārvalstu studentiem veidotajās studiju programmās, neesot acīmredzama. Eiropas Savienības tiesību kontekstā ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 165. pantu Eiropas Savienība respektē kultūru un valodu dažādību. Tādējādi valodas jautājumi izglītībā esot dalībvalstu, nevis Eiropas Savienības kompetencē. Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. vai 56. panta ierobežojums neesot saskatāms, jo visas prasības tiekot attiecinātas vienādi uz visiem subjektiem. Tomēr tādā gadījumā, ja Satversmes tiesai rastos jautājumi par Eiropas Savienības tiesību piemērošanu, tai būtu jāvēršas Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu pēc prejudiciālā nolēmuma.