6. Article

Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija - norāda, ka jautājumu par izglītības ieguves valodu Satversmes 112. panta kontekstā kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 2. pantu Satversmes tiesa jau ir aplūkojusi 2015. gada 13. maija spriedumā lietā Nr. 2004-18-0106 un 2019. gada 23. aprīļa spriedumā lietā Nr. 2018-12-01. Informāciju par Latvijas saistībām, kas izriet no Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, Ārlietu ministrija esot sniegusi viedokļos lietā Nr. 2018-12-01 un lietā Nr. 2018-22-01. Jautājums par tiesībām uz izglītību un studijām augstākās izglītības iestādēs Vispārējā konvencijā par nacionālo minoritāšu aizsardzību esot regulēts ļoti fragmentāri, atstājot valstij plašu rīcības brīvību šajā jomā. Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pants garantējot tiesības uz izglītību. Taču augstākajai izglītībai nevajagot būt pieejamai ikvienam, bet tikai atbilstoši katra spējām jeb zināšanām un pieredzei. Tiesības uz izglītību neparedzot tiesības uz augstāko izglītību konkrētā valodā. Mācībspēku un studējošo akadēmiskā brīvība, kas ietverot arī augstākās izglītības iestāžu autonomiju, esot tiesību uz izglītību būtisks aspekts. Tomēr tiesības uz akadēmisko brīvību neparedzot tiesības izveidot un vadīt privātās augstākās izglītības iestādes mazākumtautību valodās. Līdz šim visai ierobežotā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra izglītības jomā norādot uz to, ka valstij ir pienākums nodrošināt noteiktus izglītības standartus arī privātajās izglītības iestādēs. Valstij esot salīdzinoši plaša rīcības brīvība noteikt mācību valodu - ar nosacījumu, ka prasību mērķis ir leģitīms un prasības ir samērīgas ar to. Jautājumā par Satversmes 105. pantu Ārlietu ministrija pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētās normas neizskar tiesības uz īpašumu. Līdz ar to no Latvijas starptautiskajām tiesībām neizrietot valsts pienākums nodrošināt personu tiesības veidot un vadīt privātās augstskolas ar mācību valodu pēc saviem ieskatiem. Savukārt valstij esot pienākums noteikt un nodrošināt zināmu izglītības standartu.