7. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. Tiesībsargs norāda, ka no Satversmes 1. panta izriet tiesiskās paļāvības princips. Apstrīdēto normu atbilstība šim principam esot jāskata kopsakarā ar to atbilstību Satversmes 105. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu. Šīs tiesības varot ierobežot, ja ierobežojums noteikts ar likumu leģitīma mērķa labad un ir samērīgs ar leģitīmo mērķi. Saeimas deputātiem esot bijusi iespēja izteikties par apstrīdētajām normām. Tādējādi apstrīdētās normas esot noteiktas ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. To leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības un demokrātiskas valsts iekārtas aizsardzība. Esot jāņem vērā, ka sabiedrības labklājība aptver arī tādus nemateriālus aspektus kā latviešu valodas dominance sabiedrībā. Latviešu valodas ietekmes palielināšana veicinātu sabiedrības integrāciju un nodrošinātu harmonisku sabiedrības funkcionēšanu. Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tāpat tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā secinātajam par nepieciešamību stiprināt valsts valodas lomu. Tādējādi apstrīdētās normas, kas veidojot augstākās izglītības reformu valsts valodas politikas ietvarā, esot nepieciešamas latviešu valodas lietojuma aizsardzībai un stiprināšanai. Arī labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām normām, esot lielāks par privāto augstskolu dibinātāju tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētajās normās paredzēti kritēriji, kurus izpildot ir iespējams īstenot studiju programmas svešvalodās. Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību aptverot arī augstāko izglītību. Ņemot vērā Augstskolu likuma 6. pantā ietvertās augstskolu tiesības uz akadēmisko brīvību, apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 112. pantam esot jāskata kopsakarā ar to atbilstību Satversmes 113. pantam. Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai arī kontekstā ar tiesībām uz izglītību. Tās nodrošinot, ka augstskolu absolventi var pilnvērtīgi līdzdarboties demokrātiskā sabiedrībā, ir profesionālā līmenī apguvuši un lieto katra izraudzītajai profesijai atbilstošo latviešu valodas terminoloģiju. Latviešu valodas izmantošana tikai daļā no studiju procesa nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētajās normās noteiktais tiesiskais regulējums. Tomēr esot jāņem vērā, ka lēmumi par valstij būtisku vērtību, tajā skaitā valodas, aizsardzību ir kvalificējami kā politiski lēmumi. Likumdevējs varot izšķirties par to, ka plašāka valsts valodas lietošana ir svarīgāka par iespēju īstenot ārvalstu studentu piesaistīšanas politiku. Tāpat tikai likumdevējs varot izšķirties par to, vai ārvalstu studentu piesaistīšana ir vēlama kā augstskolu komercdarbību veicinošs pasākums vai arī tās mērķis ir piesaistīt augsti kvalificētu darbaspēku ar latviešu valodas zināšanām. Vērtējot apstrīdēto normu radītā ierobežojuma samērīgumu, vajagot pārbaudīt, vai nav izjaukts līdzsvars starp sabiedrības leģitīmajām gaidām attiecībā uz valsts valodas lietošanu un privāto augstskolu akadēmisko brīvību. Tiesībsargs piekrīt, ka kvalitatīva zinātniskā darbība citstarp ietver dialogu ar radniecīgās nozarēs strādājošiem zinātniekiem no visas pasaules un ka norobežošanās no pasaules zinātnes procesiem noved pie zinātniskās darbības stagnācijas. Taču apstrīdētajās normās esot noteikti izņēmuma gadījumi studiju programmu īstenošanai svešvalodās, lai neizslēgtu augstskolas no starptautiskās aprites. Augstskolu likuma 6. pants garantējot akadēmisko brīvību, taču tā neesot attiecināma uz studiju valodu. Apstrīdētās normas neierobežojot augstskolu, to mācībspēku un studentu brīvību veikt zinātniskos pētījumus, nodot un iegūt zināšanas, kā arī paust savus uzskatus un pārliecību. Līdz ar to labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajām normām, esot lielāks nekā indivīdu tiesībām nodarītais kaitējums. Demokrātija prasot, lai valstī visiem būtu kopīga valsts valoda. Tiesībsargs, atsaucoties uz Satversmes tiesas praksi, uzsver, ka valsts valodas zināšanas ir nepieciešamas, lai ikviena persona varētu līdzdarboties demokrātiskas valsts dzīvē. Valsts valoda nodrošinot valsts funkcionēšanu un komunikāciju starp personu un valsti. Līdz ar to ikvienai personai, kura pastāvīgi dzīvo Latvijā, vajagot prast šīs valsts valodu.