13. Article

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas ierobežo viņu tiesības uz kvalitatīvu izglītību dzimtajā valodā. Pieteikuma iesniedzēji, atsaucoties uz vairākiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, argumentē, ka Satversmes 112. panta pirmais teikums nosaka valsts pienākumu nodrošināt pieeju izglītībai mazākumtautības valodā (sk. lietas materiālu 1. sēj. 18.-19. lp.). Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nav rodama atziņa, ka valstij ir jāievēro bērna vai vecāku vēlme par tiem pieņemamas mācību valodas, turklāt noteiktā lietojuma proporcijā, nodrošināšanu valsts izveidotā izglītības sistēmā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.1. punktu). Satversmes tiesa, atklājot Satversmes 112. panta tvērumu, to ir attiecinājusi uz tiesībām uz izglītību valsts valodā. Proti, Satversmes tiesa atzinusi, ka valstī izveidotajai izglītības sistēmai jābūt pieejamai ikvienam izglītojamam, tostarp arī mazākumtautībai piederošam izglītojamam. Savukārt, lai nodrošinātu pieeju valstī izveidotajai izglītības sistēmai, var būt nepieciešams veikt īpašus pasākumus, lai atbalstītu valsts valodas apgūšanu. Tāpēc Satversmes 112. pants nosaka valsts pienākumu nodrošināt ikvienam izglītojamam pieeju izglītībai valsts valodā, lai sekmētu izglītības sistēmas mērķu sasniegšanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.1. punktu). Izglītības sistēmas mērķis ir nostiprināts Izglītības likuma 2. pantā. Šis mērķis - nodrošināt izglītojamo tiesības saņemt tādu izglītību un audzināšanu, kas ļautu veidot un stiprināt sajūtu, ka viņi ir piederīgi Latvijai, - ir atbilstošs ne tikai pašu izglītojamo, bet visas sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Līdz ar to Satversmes 112. panta pirmajā teikumā neietilpst tiesības uz izglītību sev vēlamā valodā, tostarp mazākumtautībai piederoša izglītojamā dzimtajā valodā. Tādējādi Satversmes tiesa Pieteikuma iesniedzēju argumentus vērtēs tiktāl, ciktāl tie attiecas uz tiesībām iegūt izglītības mērķiem atbilstošu izglītību valsts valodā, proti, kvalitatīvu izglītību. Šajā aspektā Pieteikuma iesniedzēji pauduši vairākus apsvērumus. Pirmkārt, Pieteikuma iesniedzēji iebilst pret to, ka ar apstrīdētajām normām mainīta pieeja mācību procesa organizēšanai attiecībā uz tajā izmantojamo valodu. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, tas novedīšot pie izglītības kvalitātes krišanās izglītības procesā kopumā. Otrkārt, apstrīdētās normas esot pieņemtas, valstij nenodrošinot pietiekamu pedagogu apmācību un iespēju pārkvalificēties. Treškārt, apstrīdētās normas nenodrošinot Pieteikuma iesniedzēju - vecāku - līdzdalības tiesības. Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka valsts valodas mācīšana sniedz bērnam iespēju uzsākt valodu apguvi pietiekami agrā vecumā un tādējādi jau šajā vecumā sākt veidot iemaņas vēlākai pilnvērtīgai līdzdarbībai Latvijas demokrātiskās sabiedrības dzīvē, kas pamatā risinās valsts valodā. Satversmes 112. panta pirmais teikums ietver tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Attiecīgi tas nozīmē, ka valstij ir pienākums izveidot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu. Valsts rīcībai, veidojot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu, jāatbilst tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus, kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība ietver arī bērna tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē, tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši mainīgajām sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20. punktu). Tas nozīmē, ka Satversmes 112. panta pirmais teikums ietver Pieteikuma iesniedzēju tiesības sagaidīt, ka šajā tiesību normā ietvertie valsts pienākumi attiecībā uz izglītības sistēmu atbilst minētajiem kritērijiem. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma.