2. Article

Pieteikuma iesniedzēji - Inna Djeri, Jeļena Djeri, Aļona Grigorjeva-Kuļinoka, Aļisa Kuļinoka, Nadežda Smirnova, Alisa Vaskova, Anna Soldatenko, Sergejs Zimins, Oļesja Zimina, Jūlija Sohina, Ratmirs Čubarovs, Elizabete Krivcova, Arsenijs Ivanovs un Nikita Ivanovs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 64. pantam, 91. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 112. panta pirmajam teikumam, kas noteic, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību. Apstrīdētās normas ierobežojot bērna tiesības uz kvalitatīvu izglītību, bērna tiesības uz izglītību dzimtajā valodā un vecāku tiesības brīvi izvēlēties izglītības veidu savam bērnam. Vecākiem neesot iespēju ne piedalīties izglītības iestāžu darbā un attīstīšanā, ne izglītības iestāžu izstrādāto izglītības programmu īstenošanā. Pamatojot savu viedokli par to, ka ir aizskartas tiesības uz izglītību, Pieteikuma iesniedzēji atsaucas uz vairākiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas nolēmumiem. Atsaucoties uz vairāku starptautisko organizāciju (Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas, Eiropas Padomes, Apvienoto Nāciju Organizācijas) atzīto, Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka dzimtajai valodai esot izšķiroša nozīme bērna agrīnajā attīstībā un valstij esot minimālas tiesības noteikt ierobežojumus pirmsskolas izglītības sakarā. Apstrīdēto normu ieviešana novedīšot pie mazākumtautībai piederoša izglītojamā izglītības kvalitātes pazemināšanās kopumā visās izglītības pakāpēs, jo ar apstrīdētajām normām noteiktie ierobežojumi dzimtās valodas lietošanai esot būtiski stingrāki (valodas izmantošanas kontrole visu dienu, jo īpaši bērniem no piecu gadu vecuma) nekā ierobežojumi, kas noteikti skolniekiem no 1. klases līdz 6. klasei (dzimto valodu iespējams izmantot 50 procentu apmērā no kopējās mācību slodzes). Bērnam pēc pirmsskolas izglītības iestādes pabeigšanas varot rasties grūtības ar izglītības turpināšanu tādā pamatskolā, kur tiek īstenota mazākumtautību izglītības programma. Tātad esot arī nākotnē sagaidāms bērna pamattiesību, proti, tiesību uz kvalitatīvu izglītību, aizskārums. Apstrīdēto normu ieviešana neesot nodrošināta ar pietiekamiem resursiem, proti, neesot nodrošināta atbilstoša pedagogu pārkvalificēšanās. Lai pedagogi varētu nodrošināt bilingvālu mācību norisi, viņiem vajagot būt attiecīgi sagatavotiem. Apstrīdētās normas stājušās spēkā 2019. gada 1. septembrī, taču pirmsskolas un sākumskolas pedagogu apmācību plānots pabeigt tikai 2022. gadā. Arī pārkvalifikācijas kursu ilgums - piecas dienas - neesot pietiekams. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, ir pārkāpts Satversmes 64. pants, kas noteic, ka likumdošanas tiesības pieder Saeimai un tautai Satversmē paredzētā kārtībā un apmēros. Pamattiesību ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Ministru kabinetam neesot bijis atbilstoša Saeimas piešķirta pilnvarojuma. Izglītības likuma 14. panta 18.1 punktā ietvertais pilnvarojums esot pārkāpts. Šajā normā noteiktais nedodot Ministru kabinetam tiesības ierobežot bērna tiesības uz dzimtās valodas izmantošanu pirmsskolas izglītības procesā. Par to liecinot tas, ka ierobežojumi dzimtās valodas izmantošanai mācību satura apguvē mazākumtautību izglītības programmās no 1. klases līdz 6. klasei un no 7. klases līdz 9. klasei noteikti Izglītības likuma 41. panta 1.1 un 1.2 daļā. Likumdevējs neesot pilnvarojis izpildvaru ierobežot Izglītības likuma 9. panta otrās daļas 2. punktā un 41. panta pirmajā daļā noteiktās tiesības iegūt pirmsskolas izglītību citā, nevis valsts valodā. Tāpat, pieņemot apstrīdētās normas, neesot ievērots Ministru kabineta 2009. gada 7. aprīļa noteikumu Nr. 300 "Ministru kabineta kārtības rullis" (turpmāk - noteikumi Nr. 300) 91.9.1 apakšpunktā noteiktais. Proti, izstrādājot noteikumus Nr. 716, neesot pieprasīts Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (turpmāk - UNESCO) Latvijas Nacionālās komisijas atzinums. Tāpat esot pārkāpts noteikumu Nr. 300 144. punkts, jo noteikumu Nr. 716 projekts neesot izskatīts Ministru kabineta komitejas sēdē. Kaut arī notikusi noteikumu Nr. 716 projekta plaša sabiedriskā apspriešana, neesot konstatējams, ka tajā būtu piedalījušies atsevišķi mazākumtautību jautājumu speciālisti vai mazākumtautību organizācijas. Noteikumu Nr. 716 anotācijā apstrīdētās normas vispār neesot pieminētas. Apstrīdētās normas esot ietvertas nevis noteikumu Nr. 716 tekstā, bet gan pielikumos, un tas arī apgrūtinājis pilnvērtīgu sabiedrisko apspriešanu. Apstrīdētās normas varot tikt piemērotas patvaļīgi. Izglītības iestādes darbinieki varētu neizmantot bērna dzimto valodu vai to plaši aizstāt ar latviešu valodu. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas nenodrošina arī vecāku līdzdalības tiesības. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 114. pantam. Pamatojot savu piederību pie krievu mazākumtautības, Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka pēc tautības esot krievi un pārsvarā Latvijas pilsoņi, izņemot vienu Pieteikuma iesniedzēju, kurai esot nepilsoņa statuss. Pieteikuma iesniedzēju dzimtā un ģimenes valoda esot krievu valoda, pārsvarā viņi esot kristīti pareizticībā, izņemot vienu Pieteikuma iesniedzēju, kura kristīta vecticībā. Pieteikuma iesniedzēju dzimtas Latvijā dzīvojot vairākās paaudzēs. Tāpat arī izglītība jau vairākās paaudzēs tikusi iegūta krievu valodā. Inna Djeri, Aļona Grigorjeva-Kuļinoka un Jūlija Sohina vēloties saglabāt un attīstīt krievu kultūru un dzimto valodu, it īpaši izglītību dzimtajā valodā, kas esot Latvijas krievu kultūras sastāvdaļa. Nadežda Smirnova, Anna Soldatenko un Sergejs Zimins vēloties saglabāt un attīstīt savu tradicionālo kristīgo ticību, krievu valodu, izglītību un kultūru. Elizabete Krivcova vēloties saglabāt un attīstīt Latvijas krievu kultūras identitāti. Ar apstrīdētajām normām tiekot ierobežotas bērna tiesības brīvi un bez iejaukšanās apgūt un lietot dzimto valodu, jo īpaši ikdienas saziņā izglītības iestādē, kā arī bērna un vecāku tiesības uz etniskās, kultūras un lingvistiskās identitātes saglabāšanu. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka jautājums par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 114. pantam skatāms kontekstā ar bērna tiesībām iegūt kvalitatīvu izglītību dzimtajā valodā. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Rasu diskriminācijas izskaušanas komiteja ziņojumos par Latviju esot paudusi bažas un ieteikusi izvērtēt, vai ir nepieciešami tādi grozījumi Izglītības likumā, kas maina mazākumtautības valodas lietošanas proporciju mācību procesā. Līdzīgu viedokli esot pauduši arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Īpašie ziņotāji tiesību uz izglītību, tiesību uz viedokļa un izteiksmes brīvību veicināšanas un aizsardzības, kā arī mazākumtautību jautājumā (turpmāk - Īpašie ziņotāji) 2018. gada 26. janvāra vēstulē Latvijas valdībai. Bažas par pilnīgu pāreju uz valsts valodu mācību procesā esot paudusi arī Cilvēktiesību komiteja. Šīs starptautiskās institūcijas un eksperti esot pauduši principiālus iebildumus pret izglītības reformu nepieciešamību Latvijā. Eiropas Padomes Vispārējā konvencija par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk - Minoritāšu konvencija) paredzot, ka tiesībām apgūt mazākumtautības valodu jābūt piešķirtām bez nosacījumiem. Pieteikuma iesniedzēji gan nenoliedz, ka iespēja mācīties dzimtajā valodā var būt pakļauta zināmiem nosacījumiem - pieprasījumam pēc dzimtās valodas izmantošanas noteiktās teritorijās un valsts iespējām -, un atzīst, ka būtiski esot arī nekaitēt oficiālās valodas apguvei vai izglītības ieguvei šajā valodā. Latvijā mazākumtautību pirmsskolas izglītības sistēma pastāvot vismaz 28 gadus un atbilstot izvirzītajiem nosacījumiem. Valsts valodas dominance esot noteikta vissvarīgākajā mācību formā - rotaļnodarbībā, kas notiekot visas dienas garumā. Tādējādi tiekot ierobežotas bērna tiesības izmantot dzimto valodu. Pašreizējā situācija attiecībā uz mazākumtautību īpatsvaru izglītojamo vidū un latviešu valodas prasmi iedzīvotāju vidū esot līdzīga situācijai, kāda bijusi pirmskara Latvijā. Tādējādi mazākumtautību bērnu izglītošana, izmantojot galvenokārt dzimto valodu, neesot pretrunā ar Satversmes ievadā iekļauto principu - latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Turklāt tiesību uz izglītību nodrošināšana mazākumtautībai piederoša izglītojamā dzimtajā valodā pilnībā atbilstu mazākumtautības cieņas principam. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. pantam. Apstrīdētās normas radot atšķirīgu attieksmi pret divām pirmsskolas izglītojamo grupām - izglītojamiem, kas izglītību iegūst latviešu valodā, un izglītojamiem, kas izglītību iegūst krievu valodā. Pirmajā grupā galvenokārt ietilpstot latvieši, otrajā grupā - mazākumtautībai piederošie. Ar apstrīdētajām normām otrajai grupai tiekot krasi ierobežotas tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā. Abu minēto grupu bērni atrodoties salīdzināmos apstākļos, jo ikvienam bērnam vajagot būt nodrošinātai pietiekamai aprūpei un vispusīgas attīstības iespējām. Tāpēc pirmsskolas izglītības iestādē esot nepieciešams pielāgoties bērna individuālajām spējām un izmantot bērna dzimto valodu izglītībā un saskarsmē. Pirmsskolas izglītības sistēma, kas pastāvējusi pirms apstrīdēto normu spēkā stāšanās, neesot ietvērusi atšķirīgu attieksmi bērna dzimtās valodas izmantošanas un attīstības jomā. Šī sistēma esot pierādījusi savu efektivitāti un bijusi pieprasīta. Pieteikuma iesniedzēji atsaucas uz tiesību neaizskaramības principu, kas jau esot ietverts vairākās tiesību normās, ar kurām aizliegta diskriminācija, konkrēti uz UNESCO Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 1. pantu, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu diskriminācijas izskaušanu 1. panta pirmo daļu, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26. pantu, kā arī Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 14. pantu kopsakarā ar Pirmā protokola 2. pantu un Minoritāšu konvenciju. Turklāt Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka apstrīdētās normas nepamatoti radot vienādu attieksmi pret divām mazākumtautības pirmsskolas izglītojamo grupām - bērniem ar attīstības traucējumiem un bērniem, kuriem šādu traucējumu nav. Divas Pieteikuma iesniedzējas pirmsskolas izglītību iegūstot izglītības iestādē, kas īsteno speciālo mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu. Bērns ar runas, lasīšanas un rakstīšanas traucējumiem esot daudz neaizsargātāks kā citi bērni. Šādā gadījumā Bērna tiesību konvencijas 23. panta pirmā un otrā daļa prasot atšķirīgu attieksmi. Esot jāņem vērā arī tas, ka invaliditāte ir viens no Satversmes 91. panta otrā teikuma tvērumā ietilpstošiem aizliegtajiem kritērijiem. Nedz noteikumu Nr. 716 tekstā, nedz šo noteikumu anotācijā neesot pamatota vienādā attieksme pret izglītojamo ar attīstības traucējumiem un izglītojamo, kuram šādu traucējumu nav. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka apstrīdēto normu vienīgais leģitīmais mērķis varētu būt šāds - nodrošināt ikvienas personas tiesības lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā valsts teritorijā. Taču šis mērķis esot jāskata kopsakarā ar Bērna tiesību konvencijas 29. panta pirmajā daļā nostiprinātajiem bērna izglītošanas mērķiem, tostarp mērķi attīstīt bērna personību, pilnībā izkopt viņa talantus, kā arī garīgās un fiziskās spējas. Apstrīdētās normas esot nopietns bērna personības attīstības šķērslis. Jo mazāk dzimtā valoda tiek izmantota pirmsskolas vecuma bērna izglītošanā, jo sliktāks esot viņa attīstības rezultāts. Šo secinājumu jo īpaši vajagot paturēt prātā attiecībā uz valsts valodas lietošanu tāda bērna izglītošanā, kuram ir attīstības traucējumi. Citi Satversmes tiesas iepriekš izskatītajās lietās atzītie mērķi izskatāmajā lietā neesot aktuāli. Valsts valodas lietojuma stiprināšana un demokrātiskas valsts iekārtas aizsargāšana neesot nepieciešama, jo latviešu īpatsvars Latvijā nepārtraukti un būtiski pieaugot. Būtiski pieaugot arī to Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri prot latviešu valodu, tostarp arī latviešu valodas pratēju īpatsvars cittautiešu un jo īpaši jauniešu vidū. Tāpat neesot nepieciešams aizsargāt citu personu tiesības. Latvijas izglītības sistēmā neesot segregācijas un vecākiem esot iespēja izvēlēties, kādā pirmsskolas izglītības iestādē - latviešu vai mazākumtautības - bērns iegūs izglītību. Apstrīdētās normas neatbilstot samērīguma principam. Ar likumdevēja izraudzītajiem līdzekļiem neesot iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Apstrīdētās normas paredzot stingrākus ierobežojumus, nekā nepieciešams, lai bērns varētu turpināt izglītību pamatskolā. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, saglabājot izglītības sistēmā tos jau nostiprinājušos principus, kuri bijuši spēkā pēdējos 28 gadus. Ierobežojumi dzimtās valodas lietošanai un apgūšanai demokrātiskā sabiedrībā neesot nepieciešami. Neesot redzams labums, ko no apstrīdēto normu ieviešanas gūs sabiedrība, toties esot acīmredzams indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarītais kaitējums. Bērna tiesības apgūt dzimto valodu esot ierobežotas nesamērīgi. Tieši tāpat esot nesamērīgi ierobežotas tiesības saglabāt savas kultūras un etniskās tradīcijas un pat tiesības uz filozofisko pārliecību. 2.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēju lūguma lietas materiāliem pievienoti vairāki dokumenti - Īpašo ziņotāju 2019. gada 24. septembra vēstule Latvijas valdībai (dokuments Nr. OL LVA 1/2019), Rasu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2019. gada 10. maija vēstule Latvijas valdībai (dokuments Nr. CERD/EWUAP/98thsession/Latvia/JP/ks) un 2019. gada 29. augusta vēstule Latvijas valdībai (dokuments Nr. CERD/EWUAP/99thsession/Latvia/JP/ks). 2.2. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis Vladimirs Buzajevs uzsvēris, ka ar apstrīdētajām normām tiek ieviesta tāda mācību pieeja, kuras ietvaros nevis tiek veicināta otras valodas apguve, bet gan pats mācību process tiek organizēts citā valodā, kas nav bērna dzimtā valoda. Vladimirs Buzajevs uzskata, ka ne Ministru kabineta atbildes rakstā, ne pieaicināto personu viedokļos paustais neatspēko Pieteikuma iesniedzēju viedokli. Papildus norādīts, ka Ministru kabinetam atbilstoši labas pārvaldības principam vajadzējis ievērot no Ministru kabineta kārtības ruļļa izrietošo procedūru, proti, apspriest projektu trijos posmos gan ar lēmumu pieņēmēju, gan ekspertu līdzdalību. Ministru kabinets esot izvēlējies vienkāršotu procedūru, proti, projekta apspriešanu divos posmos un aizmuguriski. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Elizabete Krivcova norādījusi, ka pirmsskolas izglītības posmā no pieciem līdz septiņiem gadiem izglītības programmas mērķu līmenī mazākumtautības valodas izmantošana ir atļauta tikai vienā no septiņām mācību jomām, kuras noteiktas noteikumu Nr. 716 3.4. apakšpunktā un 10. punktā un izskaidrotas Valsts izglītības satura centra īstenotā projekta "Kompetenču pieeja mācību saturā" (Skola2030) ietvaros izstrādātajā pirmsskolas mācību programmā. Pieteikuma iesniedzēji iebilstot pret apstrīdēto normu mērķi - to, ka pirmsskolas izglītības posmā no pieciem līdz septiņiem gadiem visas mācību jomas, izņemot valodas, jāapgūst latviešu valodā. Tas neatbilstot mācību procesa pēctecības principam, mazākumtautību izglītības programmas pamatprincipam un ignorējot bērna fizioloģiskās un psiholoģiskās attīstības likumus. Tādējādi šis mērķis nonākot pretrunā ar bērna interesēm. Mazākumtautību pirmsskolas izglītības posms no pusotra līdz pieciem gadiem, kā arī sākumskolas posms esot balstīts uz līdzsvarotu bilingvālisma pieeju, un tā mērķis esot attīstīt vienlīdz labu dzimtās valodas un latviešu valodas prasmi dažādās mācību jomās. Taču pirmsskolas izglītības posms no pieciem līdz septiņiem gadiem tiekot izrauts no konteksta un pakārtots citiem mērķiem. Elizabete Krivcova, pamatojot argumentu par valodas ietekmi uz bērna attīstību, norāda uz vairākām dažādos pētījumos gūtām atziņām.