22. Article

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka bērns, kurš apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmu, un bērns, kurš apmeklē pirmsskolas izglītības iestādi, kas īsteno mazākumtautību speciālo izglītības programmu, ir atšķirīgās situācijās. Bērns ar īpašām vajadzībām ir daudz neaizsargātāks. Tātad bērnam ar īpašām vajadzībām, ņemot vērā viņa īpašās vajadzības, vajadzētu būt nodrošinātām tiesībām iegūt izglītību dzimtajā valodā. Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka nav tiesiska pamata noteikt atšķirīgu attieksmi pret mazākumtautību izglītības programmas ietvaros izglītojamo un mazākumtautību speciālās izglītības programmas ietvaros izglītojamo ar īpašām vajadzībām. Kā jau tika norādīts iepriekš, Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats. Savukārt Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertā diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju, piemēram, rasi, tautību vai dzimumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-37-03 6. punktu). Atšķirībā no Satversmes 91. panta pirmā teikuma šā panta otrajā teikumā nostiprinātā diskriminācijas aizlieguma būtība ir šāda: novērst iespēju, ka demokrātiskā tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, tiktu ierobežotas personas pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 9.3. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi: tā kā likumdevējam, izdodot tiesību aktus, ir jāņem vērā Satversmes 91. pantā ietvertais vienlīdzības princips, tam ir pienākums izstrādāt tādas normas, kas paredz atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, ja vien nav kādu saprātīgu un objektīvu iemeslu paredzēt vienādu attieksmi pret visām personām, kuras aptver konkrētais regulējums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret indivīdu grupu, kura atrodas atšķirīgos apstākļos uz identificējama aizliegtā kritērija pamata, un indivīdu grupu, kura pēc šāda kritērija nav identificējama, un vai šāda attieksme novērš šo personu pamattiesību ierobežošanas iespēju.