23. Article

Visupirms Satversmes tiesa norāda, ka Satversmē ir ietvertas ikviena bērna tiesības uz izglītību. Izglītības likuma 3.1 panta pirmā daļa un Bērnu tiesību aizsardzības likuma 3. panta otrā daļa kopsakarā ar 11. pantu noteic, ka bērnam tiesības iegūt izglītību ir neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 11. panta pirmā daļa noteic, ka valsts nodrošina visiem bērniem vienādas tiesības un iespējas iegūt izglītību atbilstoši katra spējām. Tādējādi ikvienam bērnam neatkarīgi no viņa veselības stāvokļa ir tiesības iegūt no izglītības sistēmas visu, ko tā piedāvā. Bērnam ar īpašām vajadzībām ir tādas pašas vajadzības kā citiem tā paša vecuma bērniem un vēl arī citas, unikālas, konkrētam bērnam raksturīgas vajadzības. Bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz īpašu aizsardzību nostiprinātas Konvencijā par personu ar invaliditāti tiesībām. Šīs konvencijas 7. pants noteic, ka dalībvalstis veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka bērns ar īpašām vajadzībām vienlīdzīgi ar citiem bērniem pilnībā izmanto visas cilvēktiesības un pamatbrīvības, kā arī to, ka visos lēmumos, kas attiecas uz bērnu ar īpašām vajadzībām, galvenais apsvērums ir bērna labākās intereses. Bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz īpašu aprūpi ir noteiktas arī Bērna tiesību konvencijā. Saskaņā ar šīs konvencijas 23. panta pirmo daļu dalībvalstis atzīst, ka bērnam ar īpašām vajadzībām jādzīvo pilnvērtīga un cienīga dzīve tādos apstākļos, kas garantē viņa pašcieņu, palīdz viņam uzturēt ticību saviem spēkiem un atvieglo iespējas aktīvi piedalīties sabiedrības dzīvē. Savukārt šā paša panta otrajā daļā noteikts, ka dalībvalstis atzīst bērna ar īpašām vajadzībām tiesības uz sevišķu gādību. Bērni ar īpašām vajadzībām ir viena no neaizsargātākajām bērnu grupām. Diskriminācija ir vērojama dažādos bērna ar īpašām vajadzībām dzīves un attīstības aspektos, tostarp arī izglītībā (sk.: Committee on the Rights of the Child, General comment No. 9 (2006), U.N.Doc. CRC/C/GC/9, 27 February 2007, para 8, 11). Dalībvalstīm ir jāizstrādā efektīva politika, kuras mērķis ir ne tikai pilnīga Bērna tiesību konvencijā paredzēto tiesību izmantošana bez diskriminācijas, bet arī nodrošināt to, ka bērns ar īpašām vajadzībām un viņa vai viņas vecāki vai citas personas, kas rūpējas par bērnu, saņem īpašu aprūpi un palīdzību (sk.: Committee on the Rights of the Child, General comment No. 9 (2006), U.N.Doc. CRC/C/GC/9, 27 February 2007, para 13). Tādējādi Satversmes 91. pantā ir ietverts ne tikai uz aizliegtu kritēriju - bērna īpašās vajadzības - balstītas nevienlīdzīgas attieksmes aizliegums, bet arī valsts pienākums īstenot papildu pasākumus, lai pēc iespējas nodrošinātu to, ka aizliegtais kritērijs nav šķērslis bērnam izmantot Satversmē ietvertās tiesības, tostarp tiesības uz izglītību. Izglītības likuma 7. pants noteic, ka izglītības mērķgrupa ir tādu personu kopums, kurām ir līdzīgas vajadzības, intereses un spējas, kuras vēlas izglītoties vai kurām obligātās izglītības iegūšana ir noteikta ar likumu. Galvenās izglītības mērķgrupas ir šādas: 1) pirmsskolas vecuma bērni; 2) obligātās izglītības vecuma bērni un jaunieši; 3) jaunieši; 4) personas ar īpašām vajadzībām; 5) pieaugušie. Izglītības likuma 38. panta otrās daļas 2. punkts kā vienu no izglītības programmu īpašiem veidiem nosaka speciālās izglītības programmu. Saskaņā ar šā likuma 42. panta pirmo daļu persona ar īpašām vajadzībām var iegūt speciālo izglītību izglītības iestādē, ja tai šajā iestādē ir nodrošinātas iespējas iegūt veselības stāvoklim un attīstības traucējuma raksturam atbilstošu izglītību. Tātad, lai bērnam ar īpašām vajadzībām tiktu nodrošinātas tiesības uz izglītību, Latvijā tiek atzīta attiecīga atsevišķa izglītības mērķgrupa un ir izveidotas speciālas tai paredzētas izglītības programmas. Līdz ar to tiek atzīts, ka bērns ar īpašām vajadzībām atrodas atšķirīgos apstākļos nekā bērns, kuram šādu vajadzību nav, un ka bērnam ar īpašām vajadzībām ir nepieciešama īpaša uzmanība. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi attiecībā uz latviešu valodas lietošanu pirmsskolas izglītības iestādēs. Ministru kabinets norāda, ka tas ar apstrīdētajām normām nav pieļāvis atšķirīgu attieksmi pret izglītojamiem, kuri apgūst mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu, un tiem izglītojamiem, kuri apgūst mazākumtautību speciālo izglītības programmu, jo attiecībā uz latviešu valodas lietošanu gan mazākumtautību izglītības programmai, gan mazākumtautību speciālajai izglītības programmai ir izvirzāmas vienādas prasības. Saskaņā ar apstrīdētajām normām neatkarīgi no tā, vai pirmsskolas izglītības iestāde īsteno mazākumtautību izglītības programmu vai mazākumtautību speciālo izglītības programmu, visā pirmsskolas izglītības posmā ir jāsekmē latviešu valodas apguve, turklāt bērnam no piecu gadu vecuma rotaļnodarbībā galvenais saziņas līdzeklis ir latviešu valoda. Tādējādi apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret indivīdu grupām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, proti, bērnu ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram šādu vajadzību nav.