11. Article

Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes lektore Mg. iur. Zane Vorslava - uzskata, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Sociālo tiesību īstenošana esot atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem. Sociālās palīdzības likuma izpratnē sociālajai palīdzībai vajagot nodrošināt personas pamatvajadzības, proti, pārtiku, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi un obligāto izglītību. Tomēr esot jāņem vērā, ka sociālo tiesību kontekstā "cilvēka cienīgas dzīves līmeņa nodrošināšana" ir jānošķir no "dzīves kvalitātes nodrošināšanas". Dzīves kvalitāte esot personas, ģimenes, personu grupas, sabiedrības labklājības rādītājs, kas ietverot fizisko un garīgo veselību, brīvo laiku un tā izmantošanu, darbu, izglītību, saikni ar sabiedrību, tiesības patstāvīgi pieņemt lēmumus un tos realizēt, kā arī materiālo nodrošinājumu. Tātad to raksturojot vairāku kompleksu apstākļu kopums. Ikvienai personai, kura objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kura ir atzīta par trūcīgu, esot tiesības saņemt ne tikai pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, bet arī citādu valsts un pašvaldību sniegto sociālo palīdzību - gan naudas, gan dažādu pakalpojumu veidā. Tātad šādām personām esot visas iespējas nodrošināt sev cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Esot jāņem vērā arī tas, ka Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 454 ir paaugstinājis GMI līmeni.