12. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes profesors Dr. iur. Jānis Lazdiņš - tiesas sēdē norādīja, ka sociāli atbildīga valsts balstās uz cilvēka cieņu un valstij ir pienākums to aizsargāt. Cilvēka cieņa esot nozīmīgākais princips, kas izriet no Satversmes, un pamattiesību būtība. Taču, lai persona varētu aizsargāt savu cieņu tās aizskāruma gadījumā, cilvēka cieņai jābūt definētai kā pamattiesībai. Cilvēka cieņa prasot, lai valsts katrai personai nodrošinātu nepieciešamo eksistences minimumu - pārtiku, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi un obligāto izglītību. Tomēr ar to vien esot par maz. Cilvēka cienīgas dzīves līmenis nozīmējot arī to, ka vismaz minimāli ir nodrošināta cilvēka iekļaušanās sociālajā dzīvē, saglabājot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Proti, cilvēkam vajagot būt nodrošinātai iespējai apmierināt kultūras vajadzības, kā arī piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Latvijā šāds cilvēka cienīgai dzīvei nepieciešamais minimums neesot aprēķināts. Līdz ar to neesot iespējams pārbaudīt, vai apstrīdētais regulējums kopsakarā ar citiem sociālās palīdzības pasākumiem atbilst Satversmei. Taču, lai motivētu cilvēkus pašiem gūt ienākumus, sociālās palīdzības kopumam vajagot būt līdzsvarotam ar valsts noteikto minimālo algu pēc nodokļu nomaksas. Turklāt mājsaimniecības eksistencei nepieciešamais minimums un tā noteikšanas pamatprincipi esot tik būtisks jautājums, ka tas būtu jāizlemj likumdevējam pašam.