16. Article

Satversmes tiesa ir norādījusi: pirms tiek pēc būtības izvērtēta apstrīdētās normas satversmība, ir skatāmi visi procesuāla rakstura jautājumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17. punktu). Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Tomēr likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Ar Noteikumiem Nr. 454, kas stājās spēkā 2020. gada 1. janvārī, apstrīdētais regulējums ir izteikts jaunā redakcijā. Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir nepieciešams turpināt tiesvedību lietā. 16.1. Jēdziens "apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti, vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir noteikta tiesiskā kārtība, kuru pieteikuma iesniedzējs uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka normai. Tādēļ arī tajos gadījumos, kad apstrīdētās normas teksts ir formāli grozīts vai pavisam izslēgts no normatīvā akta, Satversmes tiesai ir jāpārliecinās, ka tā rezultātā apstrīdētais tiesiskais regulējums ir mainīts vai izslēgts no normatīvā akta arī pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017‑15‑01 14. punktu un 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 6. punktu). Proti, nepieciešams pārbaudīt, vai ir novērsta ar apstrīdēto normu radītā tiesiskā situācija pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu). Apstrīdētais regulējums, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim, paredzēja, ka GMI līmenis personai ir 53 euro mēnesī. Ar Noteikumiem Nr. 454 apstrīdētajā regulējumā skaitlis "53" tika aizstāts ar skaitli "64". Tādējādi ar šiem grozījumiem Ministru kabinets ir paaugstinājis personai GMI līmeni par 11 euro un noteicis, ka tas ir 64 euro mēnesī. Tiesībsargs norāda, ka, lai gan Ministru kabinets ir grozījis apstrīdēto regulējumu, tomēr tā noteiktais GMI līmenis vēl joprojām neatbilst Satversmes 1. un 109. pantam. Proti, no 2020. gada 1. janvāra noteiktais GMI līmenis - 64 euro mēnesī - vēl joprojām esot nepietiekams trūcīgu personu pamatvajadzību apmierināšanai un nenodrošinot šīm personām iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi ar šiem grozījumiem GMI līmeņa satversmības problēma pēc būtības neesot atrisināta (sk. lietas materiālu 2. sēj. 45.-46. lp.). Tiesas sēdē tiesībsargs precizēja, ka ir izvērtējama no 2020. gada 1. janvāra spēkā esošā Noteikumu Nr. 913 2. punkta atbilstība Satversmei. Arī Ministru kabineta pārstāve tiesas sēdē piekrita, ka tiesvedība ir turpināma, izvērtējot minētās tiesību normas satversmību (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 22. un 56. lp.). Satversmes tiesa secina, ka Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 454 ir grozījis apstrīdēto regulējumu, tomēr grozītā tiesību norma pēc būtības turpina regulēt tās pašas tiesiskās attiecības. Šādos apstākļos Satversmes tiesai nav pamata piemērot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu un tai ir jāturpina tiesvedība, lai, ņemot vērā tiesībsarga pieteikumā un papildu paskaidrojumos minētos argumentus, pārbaudītu Noteikumu Nr. 913 2. punkta redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 1. janvāra, (turpmāk - apstrīdētā norma) satversmību. Ministru kabineta atbildes rakstā ietvertie un tiesas sēdē paustie argumenti, kā arī pieaicināto personu viedokļi ir attiecināmi uz minētās tiesību normas atbilstības Satversmes 1. un 109. pantam izvērtējumu. 16.2. Izskatāmā lieta tika ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punkts, kā arī Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punkts noteic, ka tiesībsargam ir tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu, ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu, nav tiesībsarga norādītajā termiņā novērsusi viņa konstatētos trūkumus. Tādēļ Satversmes tiesai ir jāpārbauda arī tas, vai ir ievērota Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punktā un Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punktā noteiktā kārtība. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka minēto likumu normu mērķis ir pēc iespējas panākt konstitucionālā strīda atrisināšanu pirms Satversmes tiesas iesaistes. Tas nozīmē, ka tiesībsargam ir jādara zināmi savi apsvērumi par tiesību normas neatbilstību jau pirms tam, kad viņš iesniedz pieteikumu Satversmes tiesā. Tas nepieciešams, lai institūcija vai amatpersona, kas izdevusi tiesībsarga apstrīdēto normu, pati varētu novērst šīs normas neatbilstību. Ja institūcija vai amatpersona, kas izdevusi tiesībsarga apstrīdēto normu, vēlāk, proti, Satversmes tiesā uzsāktās tiesvedības laikā, groza tiesībsarga iesniegumā apstrīdēto normu, tiesībsargam nav atkārtoti jāvēršas pie institūcijas vai amatpersonas, kas to izdevusi. Turpretim tad, ja apstrīdētās normas grozīšana vai izslēgšana atbilst tiesībsarga ieteikumam, viņš ir tiesīgs iesniegt procesuālu lūgumu tiesvedību izbeigt (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2017-15-01 15. punktu). No lietas materiāliem izriet, ka 2019. gada 12. aprīlī tiesībsargs nosūtījis Ministru kabinetam vēstuli "Par Noteikumu Nr. 913 2. punkta atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam". Tajā norādīts, ka Ministru kabineta noteiktais GMI līmenis - 53 euro mēnesī - nenodrošina personai tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā. Ministru kabinets ticis aicināts līdz 2019. gada 12. jūnijam noteikt tādu GMI līmeni, kas būtu pamatots ar konkrētiem aprēķiniem un tuvināts nabadzības riska slieksnim (sk. lietas materiālu 1. sēj. 22.-28. lp.). Pēc apstrīdētās normas pieņemšanas tiesībsargs turpinājis paust savu viedokli un 2019. gada 8. novembrī nosūtījis Ministru kabinetam un Saeimai vēstuli "Par Noteikumu Nr. 454 atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam". Tajā tiesībsargs pēc būtības uzturējis iepriekš paustos argumentus, norādot, ka GMI palielinājums par 11 euro mēnesī ir nepietiekams un neatbilstošs pašreizējai sociālekonomiskajai situācijai, kā arī starptautiskajiem cilvēktiesību standartiem. Tiesībsargs aicinājis Ministru kabinetu līdz 2019. gada 6. decembrim novērst konstatētos trūkumus un noteikt GMI līmeni atbilstoši Satversmei (sk. lietas materiālu 2. sēj. 48.-51. lp.). Satversmes tiesa secina, ka tiesībsargs ir darījis Ministru kabinetam zināmus savus apsvērumus par tā noteiktā GMI līmeņa satversmību un tādējādi ievērojis Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 8. punkta un Tiesībsarga likuma 13. panta 8. punkta nosacījumus, kam jābūt izpildītiem pirms vēršanās Satversmes tiesā. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma un Satversmes tiesa vērtēs apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam.