18. Article

Pārbaudot to, vai likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir veikusi pasākumus, lai trūcīgas personas varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu. 18.1. Apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis ir zemākais tiesību aktos noteiktais minimālo ienākumu vai resursu līmenis, kas ļauj personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz noteikta veida sociālo palīdzību (sk.: Koncepcija "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" (informatīvā daļa), Rīga, 2014, 15. lpp.). Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā kā viens no sociālās palīdzības pabalstu veidiem ir noteikts pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai. Atbilstoši minētā likuma 1. panta 10. punktam šis pabalsts ir naudas un mantiskais pabalsts vai naudas vai mantiskais pabalsts, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras ir atzītas par trūcīgām. Minētais pabalsts nodrošina GMI līmeni katram ģimenes loceklim. Tātad pabalsts šā līmeņa nodrošināšanai ir sociālās palīdzības pabalsts tiem cilvēkiem, kuriem nav nekādu ienākumu vai kuru ienākumi ir ļoti zemi. Saskaņā ar Ministru kabineta 2009. gada 17. jūnija noteikumu Nr. 550 "Kārtība, kādā aprēķināms, piešķirams, izmaksājams pabalsts garantētā minimālā ienākumu līmeņa nodrošināšanai un slēdzama vienošanās par līdzdarbību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 550) 4. punktu pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai aprēķina kā starpību starp apstrīdētajā normā noteikto GMI līmeni katram ģimenes loceklim un trūcīgas ģimenes vai personas kopējiem ienākumiem. Atbilstoši Noteikumu Nr. 913 3. punktam pašvaldības dome ir tiesīga noteikt dažādām iedzīvotāju grupām (piemēram, bērniem, vecuma un invaliditātes pensiju saņēmējiem) citu GMI līmeni, kas nav zemāks par apstrīdētajā normā noteikto GMI līmeni un nepārsniedz Ministru kabineta 2010. gada 30. marta noteikumos Nr. 299 "Noteikumi par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu par trūcīgu" (turpmāk - Noteikumi Nr. 299) noteikto ienākumu līmeni ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanai par trūcīgu, tas ir, 128,06 euro. Tādā gadījumā, aprēķinot personai izmaksājamā pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai apmēru, tiek ņemts vērā pašvaldības noteiktais GMI līmenis. Kā norāda Ministru kabinets, tiesības noteikt augstāku GMI līmeni 2018. gadā izmantoja 27 pašvaldības jeb 22,7 procenti no visām pašvaldībām (sk. lietas materiālu 1. sēj. 55. lp.). Pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, pamatojoties uz personas iesniegumu, aprēķina, piešķir un izmaksā tās pašvaldības sociālais dienests, kuras teritorijā persona deklarējusi savu dzīvesvietu. Par pabalsta izmaksas veidu katrā konkrētajā gadījumā vienojas tā saņēmējs un sociālā darba speciālists, un šis pabalsts tiek izmaksāts uz laiku, kurā ģimenei vai atsevišķi dzīvojošai personai noteikts trūcīgas ģimenes vai personas statuss. Turklāt līdz ar pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai piešķiršanu ar pabalsta saņēmēju tiek noslēgta vienošanās par līdzdarbību, kas noteic personai dažādus pasākumus tās sociālās situācijas uzlabošanai (sk. Noteikumu Nr. 550 3., 10. un 14. punktu). Tātad, lai personas varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, ir pieņemta apstrīdētā norma. Tās mērķis ir sniegt atbalstu trūcīgām personām, kurām trūkst attiecīgu līdzekļu un kuras nespēj nodrošināt šos līdzekļus pašu spēkiem. 18.2. Ministru kabinets un pieaicinātās personas Saeima un Labklājības ministrija norāda, ka atbalsts iedzīvotājiem ar ļoti zemiem ienākumiem ir skatāms kā komplekss pasākumu kopums, jo trūcīgās personas papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai saņem arī citu atbalstu sociālā nodrošinājuma pasākumu ietvaros (sk. lietas materiālu 1. sēj. 64. lp. un 2. sēj. 70. un 135. lp.). Likumdevējam ir pienākums Satversmes 109. pantā ietverto sociālo tiesību saturu konkretizēt likumos, un šie likumi kļūst par valsts sociālā nodrošinājuma sastāvdaļu (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 15. punktu). Lai personas varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, likumdevējs dažādos normatīvajos aktos ir paredzējis pasākumus, kas vērsti uz likumā "Par sociālo drošību" noteiktās sociālās drošības sistēmas izveidi. Šajā sistēmā ietilpst sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi. Atbilstoši likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 3. panta pirmajai daļai sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros personai tiek izmaksāti valsts sociālās apdrošināšanas pabalsti un valsts pensijas, kuru mērķis ir nodrošināt personai ienākumu atvietojumu, aizejot pensijā, zaudējot darbu, iegūstot invaliditāti, zaudējot apgādnieku, saslimstot, dodoties pirmsdzemdību un pēcdzemdību vai bērna kopšanas atvaļinājumā, ciešot nelaimes gadījumā darbā vai iegūstot arodslimību. Likumdevējs likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 4. pantā ir paredzējis vairākus sociālās apdrošināšanas veidus: valsts pensiju apdrošināšanu, sociālo apdrošināšanu bezdarba gadījumam, sociālo apdrošināšanu pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām, invaliditātes apdrošināšanu, maternitātes, paternitātes un slimības apdrošināšanu, vecāku apdrošināšanu un veselības apdrošināšanu. Viens no sociālās drošības sistēmas elementiem ir valsts sociālie pabalsti. Saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 2. pantu tie sniedz atbalstu naudas izmaksu veidā pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām situācijās, kad ir nepieciešami papildu izdevumi vai kad šīs personas nespēj gūt ienākumus. Minētajā likumā ir noteikti 11 regulāri izmaksājami valsts sociālie pabalsti: ģimenes valsts pabalsts; bērna kopšanas pabalsts; pabalsts aizbildnībā esoša bērna uzturēšanai; atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu; atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu; pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās; valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts; atlīdzība par adoptējamā bērna aprūpi; bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts; pabalsts personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, un bērna adopcijas pabalsts. Tāpat Valsts sociālo pabalstu likuma 3. panta otrajā daļā likumdevējs ir paredzējis trīs vienreiz izmaksājamos valsts sociālos pabalstus: bērna piedzimšanas pabalstu, apbedīšanas pabalstu un atlīdzību par adopciju. Vairāki valsts sociālo pabalstu veidi ir paredzēti arī citos normatīvajos aktos, piemēram, Invaliditātes likumā ir noteikts pabalsts par asistenta izmantošanu personām ar I grupas redzes invaliditāti. Sociālās palīdzības sistēmu veido sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 35. pantu pašvaldība no sava budžeta izmaksā pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu un pabalstu krīzes situācijā. Atšķirībā no pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai, kura apmērs ir piesaistīts visā valstī noteiktajam GMI līmenim, dzīvokļa pabalsta apmēru, kā arī izmaksas nosacījumus reglamentē pašvaldības saistošajos noteikumos (sk. Sociālās palīdzības likuma 35. panta piekto daļu). Savukārt pabalstu krīzes situācijā pašvaldības izmaksā, neizvērtējot personas ienākumus, situācijā, kad katastrofas vai citu no ģimenes vai personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ ģimene vai persona pati saviem spēkiem nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības un tai ir nepieciešama psihosociāla vai materiāla palīdzība (sk. Sociālās palīdzības likuma 1. panta 39. punktu un 35. panta otro daļu). Sociālās palīdzības likuma 35. panta trešajā daļā likumdevējs ir paredzējis pašvaldībai tiesības no tās budžeta līdzekļiem trūcīgām personām vai ģimenēm izmaksāt arī citus pabalstus. Kā norāda Ministru kabinets, papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalstam pašvaldības saistošajos noteikumos ir noteikušas, piemēram, pabalstu skolas piederumu iegādei bērniem no trūcīgām ģimenēm, pabalstu izglītības ieguves atbalstam, pabalstu apģērbam un apaviem bērniem no trūcīgām ģimenēm, pabalstu veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai, kā arī citus atbalsta pasākumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 58. un 59. lp.). Atbilstoši likuma "Par sociālo drošību" 13. pantam trūcīgām personām paredzētajā sociālās palīdzības sistēmā ietilpst arī sociālie pakalpojumi. Tie ir pasākumi pakalpojumu veidā, lai veicinātu personas sociālo tiesību pilnvērtīgu īstenošanu. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 1. panta 20. un 23. punktu sociālie pakalpojumi ir, piemēram, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi. Izvērtējot to, vai ir veikti pasākumi, lai trūcīgas personas varētu īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu, jāņem vērā arī tas, ka likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis trūcīgām ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām atvieglojumus dažādās jomās. Piemēram, trūcīgām personām tiek nodrošināta bezmaksas juridiskā palīdzība, samazināta maksa par elektroenerģiju, nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 90 procentu apmērā, atbrīvojums no pacienta iemaksas veselības aprūpes iestādē, zāļu vai medicīnisko ierīču izdevumu pilnīga kompensācija, kā arī samazināta maksa par vairāku kultūras iestāžu apmeklējumiem (sk.: Atvieglojumi un palīdzība trūcīgām un maznodrošinātām ģimenēm (personām), pieejams: www.lm.gov.lv). Lai sekmētu sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu, tostarp trūcīgu personu, nodarbinātību, likumdevējs ir pieņēmis Sociālā uzņēmuma likumu, kura mērķis ir radīt sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi (sk. Sociālā uzņēmuma likuma 1. pantu un Ministru kabineta 2018. gada 27. marta noteikumu Nr. 173 "Noteikumi par sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupām un sociālā uzņēmuma statusa piešķiršanas, reģistrēšanas un uzraudzības kārtību" 2.3. apakšpunktu). Tāpat, lai veicinātu sabiedriskā labuma darbību un trūcīgu personu sociālās labklājības celšanu, likumdevējs ir pieņēmis Sabiedriskā labuma organizāciju likumu (sk. Sabiedriskā labuma organizāciju likuma 1. un 2. pantu). 18.3. Ņemot vērā šajā punktā minēto, Satversmes tiesa secina, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, lai izveidotu sociālās drošības sistēmu, tādējādi nodrošinot personām iespēju īstenot tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Viens no sociālās drošības sistēmas elementiem ir sociālā palīdzība, kuras mērķis ir sniegt atbalstu trūcīgām personām un kurā ietilpst apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis un ar to saistītais pabalsts, ko trūcīgām personām izmaksā, lai nodrošinātu šo līmeni. Līdz ar to likumdevējs ir veicis pasākumus, lai izveidotu sociālās drošības sistēmu, kas nodrošinātu trūcīgām personām iespēju izmantot sociālās tiesības.