19. Article

Pārbaudot to, vai veiktie pasākumi trūcīgas personas sociālo tiesību īstenošanai ir veikti pienācīgi, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai šādām personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā. 19.1. Satversme neparedz personas tiesības uz konkrētu pabalsta summu. Tomēr cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts pienākums ir izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kas vērsta uz cilvēka cieņas aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību, turklāt ne tikai formālā nozīmē, bet arī nodrošinot šīs atbalsta sistēmas efektīvu funkcionēšanu. Demokrātiskā tiesiskā valstī pienākums izveidot šādu sistēmu, kā arī noregulēt svarīgākos ar sociālās palīdzības minimuma noteikšanu saistītos jautājumus ir likumdevējam. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam likumdošanas procesā jāizlemj svarīgākie jautājumi, detalizētāku noteikumu un likuma ieviešanai dzīvē nepieciešamo tehnisko normu izstrādāšanai pilnvarojot Ministru kabinetu vai citu valsts institūciju (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-03-0306 7. punktu un 2018. gada 21. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-11-03 14.1. punktu). 19.2. Lai sasniegtu šo mērķi, valstij jāizdara izvēle starp dažādām metodēm un jāizraugās kritēriji, pēc kādiem šis minimums tiek noteikts. Lai arī vispiemērotākās metodes izvēle ir politiskās izšķiršanās jautājums, tomēr, nosakot sociālās palīdzības minimumu, valstij ir jārīkojas cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa un ilgtspējīgas valsts principa tiesiskajā ietvarā (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 31.2. punktu). Proti, valstij ir pienākums noteikt tādu metodi, kas nodrošinātu to, ka trūcīgas personas saņem tām nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā apmērā. Turklāt izraudzītajai metodei būtu jāparedz arī iespēja veicināt valsts ilgtspējīgu attīstību, nodrošinot saprātīgu līdzsvaru starp atsevišķas personas un visas sabiedrības attīstības vajadzībām. Tātad izraudzītajai metodei jābūt tādai, kas šo minimālo apmēru padarītu atkarīgu no ekonomiskajiem rādītājiem, tādējādi atspoguļojot sociālo realitāti un patieso ekonomisko situāciju valstī. Pieaicinātās personas Latvijas Bankas pārstāvis Edvards Kušners tiesas sēdē norādīja, ka sociālās palīdzības minimuma noteikšanā var tikt izmantotas divas metodes - absolūtā un relatīvā metode. Absolūtās metodes piemērošanas gadījumā katrai pamatvajadzībai, kura šim minimumam ir jānodrošina, tiek noteiktas konkrētas izmaksas. Tomēr iedzīvotāju vajadzības mainās, tāpēc ir nepieciešama regulāra šo izdevumu pārskatīšana. Savukārt relatīvās metodes piemērošanas gadījumā sociālās palīdzības minimums tiek noteikts kā konstanta proporcija no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas vienam ekvivalentajam patērētājam vai no mājsaimniecību vidējiem ienākumiem. Pēc Latvijas Bankas un vairāku citu pieaicināto personu ieskata, šī metode ir vislabāk piemērota sociālās palīdzības minimuma noteikšanai, jo nodrošina to, ka, mainoties ekonomiskajai situācijai valstī, mainās arī šis minimums. Relatīvā metode ļauj noteikt tādu līmeni, kas atbilst ekonomiskajai realitātei valstī konkrētajā brīdī (sk. 2020. gada 19. un 20. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 108. un 112. lp., 4. sēj. 23. un 82. lp.). Šo metodi, izmantojot nabadzības riska slieksni kā atskaites punktu minimālā ienākumu līmeņa noteikšanai, lieto lielākā daļa Eiropas Savienības valstu. Šajās valstīs nabadzības riska slieksnis tiek noteikts 40 līdz 60 procentu apmērā no mediānas vai vidējiem mājsaimniecību ienākumiem (sk.: Koncepcija (informatīvā daļa), Rīga, 2014, 34. un 35. lpp.). Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valstij ir arī pienākums regulāri vērtēt sniegtā sociālās palīdzības apmēra pietiekamību, lai garantētu, ka tas atbilst sociālajai realitātei un trūcīgām personām tiek nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība. Tātad valstij ir pienākums periodiski pārskatīt sociālās palīdzības apmēru (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 15. punktu). Šo pienākumu ir iespējams īstenot tad, ja ir izstrādāta metode un izraudzīti kritēriji sociālās palīdzības minimuma noteikšanai. 19.3. Likumdevējam, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, ir pienākums Satversmē iekļauto sociālo tiesību saturu konkretizēt likumos (sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 24. punktu un 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2010-29-01 14. punktu). Tātad likumdevējam ir pienākums veikt pasākumus, kas nepieciešami cilvēka cieņas aizsardzībai. Šai nolūkā likumdevējs ir tiesīgs izvēlēties dažādus risinājumus, tostarp noteikt, ka palīdzība trūcīgām personām tiek sniegta vairāku sociālās drošības sistēmā ietilpstošu pasākumu ietvaros. Tomēr valsts rīcībai, īstenojot sociālās palīdzības nodrošināšanai nepieciešamos pasākumus, ir jāatbilst cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas un ilgtspējīgas valsts principiem. Tātad, ja trūcīgu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir konkretizētas likumā, ar apstrīdēto normu nosakot GMI līmeni, tad šim līmenim kopsakarā ar citiem valsts īstenotajiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir jābūt tādam, lai ikvienai trūcīgai personai būtu nodrošināta cilvēka cieņai atbilstoša dzīve. 19.4. Lai izvērtētu, vai trūcīgām personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā, Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai likumdevējs pats ir noregulējis būtiskākos ar GMI līmeni saistītos jautājumus; 2) vai GMI līmenis ir noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību; 3) vai apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ikvienai trūcīgai personai nodrošina iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.