2. Article

Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 109. pantam. Tiesībsargs ar 2019. gada 12. aprīļa vēstuli ir vērsies pie Ministru kabineta, aicinot garantētā minimālā ienākuma (turpmāk - GMI) līmeņa noteikšanā ievērot Satversmi. Tomēr Ministru kabinets neesot novērsis vēstulē minētos trūkumus, jo GMI līmeni atstājis apstrīdētajā regulējumā noteiktajā apmērā. 2.1. No sociāli atbildīgas valsts principa izrietot valsts pienākums nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Sociālajai palīdzībai vajagot būt tādai, kas nodrošina vismaz minimālos cilvēka cienīgas eksistences priekšnoteikumus. Proti, tai esot jānodrošina ne tikai cilvēka fiziska izdzīvošana, bet arī iespēja saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Pārtika, apģērbs, mājoklis, medicīniskā palīdzība un obligātā izglītība esot tas mimimums, kam vajagot būt nodrošinātam ikvienam. Likumdevējs esot izveidojis sociālās drošības sistēmu, kurā ietilpstot sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība. Viens no sociālās palīdzības pabalsta veidiem, ko piešķir ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras ir atzītas par trūcīgām, esot pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai. Tas esot pēdējais iespējamais pabalsts no publiskiem resursiem, kas pieejams iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem vai vispār bez ienākumiem. Tātad to saņemot visnabadzīgākie iedzīvotāji. Saskaņā ar statistikas datiem apmēram puse no visām personām, kuras saņem pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, piederot pie kādas no mazāk aizsargāto personu grupām, proti, tie esot bērni, personas ar invaliditāti vai pensijas vecuma cilvēki. Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk - Sociālās palīdzības likums) 35. panta pirmajai daļai minēto pabalstu, tāpat kā dzīvokļa pabalstu, personai izmaksājot pašvaldība no sava pamatbudžeta līdzekļiem. Tādējādi likumdevējs esot nodrošinājis trūcīgām personām iespēju saņemt palīdzību pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsta veidā. Sociālās palīdzības likuma 36. panta pirmajā daļā esot ietverts likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt GMI līmeni. Kopš 2018. gada 1. janvāra GMI līmenis esot tāds, kāds noteikts apstrīdētajā regulējumā, - 53 euro mēnesī. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 913 3. punktu pašvaldības esot tiesīgas noteikt arī augstāku GMI līmeni, kas nepārsniedz personas atzīšanai par trūcīgu personu noteikto ienākumu līmeni, proti, 128,06 euro. Tomēr GMI līmenis joprojām esot pārāk zems, lai nodrošinātu minimālos cilvēka cienīgas eksistences priekšnoteikumus. Saskaņā ar pētījumiem vienai personai tikai veselīgam uzturam vien esot nepieciešami vismaz 153 euro mēnesī. Taču GMI līmenis esot gandrīz trīs reizes mazāks par šo summu. Papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai pašvaldības trūcīgai personai izmaksājot arī citus pabalstus, piemēram, dzīvokļa pabalstu, pabalstus veselības aprūpei un izglītības ieguvei. Tomēr pašvaldībām neesot vienotas pieejas dzīvokļa pabalsta izmaksai. Turklāt vairums pašvaldību dzīvokļa pabalstu izmaksājot tikai apkures sezonā, tādējādi trūcīgai personai netiekot sniegts ikmēneša atbalsts mājokļa nodrošināšanā. Saskaņā ar statistikas datiem vidēji mājokļa izdevumi 2018. gadā bijuši 150 euro mēnesī uz vienu mājsaimniecību. Tāpat pētījumi liecinot, ka, lai gan veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu segšanā ir paredzēta gan valsts, gan pašvaldības iesaiste, atbalsts nav pietiekams pienācīgai veselības aprūpei. Arī pašvaldību pabalsts izglītības ieguvei esot simbolisks - parasti to izmaksājot tikai reizi gadā pirms mācību gada sākuma. Tādējādi pašreizējais atbalsta pasākumu kopums pašvaldību sociālo pabalstu veidā neesot pietiekams. 2.2. GMI līmeņa noteikšanas mērķis esot sniegt personai materiālo atbalstu pārtikas, apģērba un daļēji arī mājokļa, veselības aprūpes un obligātās izglītības nodrošināšanai. Saskaņā ar aprēķiniem šo vajadzību apmierināšanai nepieciešamais GMI līmenis būtu 1,77 euro dienā. Tas esot pielīdzināms Pasaules Bankas atzītajam absolūtas nabadzības līmenim. Tā kā Latvija saskaņā ar Pasaules Bankas novērtējumu esot atzīta par valsti ar augstiem ienākumiem, nabadzības robežvērtībai vajadzētu būt 19,79 euro dienā jeb 594 euro mēnesī. GMI līmenis neesot pamatots ar konkrētiem aprēķiniem vai indikatoriem, bet esot noteikts Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības vienošanās rezultātā. Turklāt valsts neesot izpildījusi savu pienākumu periodiski pārskatīt šo līmeni. Lai gan Latvijā turpinoties stabila ekonomiskā izaugsme, paaugstinoties vidējā darba alga un vidējais patēriņa cenu līmenis, GMI līmenis no 2013. gada līdz 2017. gadam esot pārskatīts tikai vienu reizi un paaugstināts par 3,20 euro mēnesī. Savukārt 2019. gadā tas esot paaugstināts par 11 euro mēnesī un noteikts 64 euro apmērā. Tomēr GMI līmenis nedz 53 euro apmērā, nedz arī 64 euro apmērā neesot pietiekams, lai varētu nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni. Līdzšinējā valdības attieksme, ilgstoši ignorējot vistrūcīgākos cilvēkus, viņu tiesības un vajadzības, liecinot par cieņas trūkumu attiecībā uz šiem cilvēkiem. Turklāt, pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot pārkāpis Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietverto diskriminācijas aizlieguma principu. Noteiktais GMI līmenis liedzot trūcīgām personām vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību, kā arī pilnvērtīgu pieeju veselības un kultūras pakalpojumiem. 2.3. Tiesas sēdē tiesībsargs un viņa pārstāve Ineta Rezevska atkārtoja pieteikumā minētos argumentus un papildus norādīja: lai gan apstrīdētais regulējums un ar to cieši saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai nav vienīgais atbalsta mehānisms, kas pieejams personai ar ļoti zemiem ienākumiem, tomēr valsts un pašvaldību sniegtais atbalsts nav pietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai vismaz minimālā apmērā. Savukārt valsts sociālie pabalsti tiekot piešķirti noteiktam personu lokam - ģimenēm ar bērniem, personām ar invaliditāti, un tiem esot konkrēts mērķis, kas neesot saistīts ar pamatvajadzību nodrošināšanu. Tiesībsargs tiesas sēdē uzsvēra, ka GMI līmenis tiek noteikts, politiski vienojoties, bez konkrētas, ar ekonomiskiem apsvērumiem pamatotas metodoloģijas. Šāda kārtība esot pretrunā ar sociāli atbildīgas valsts principu. GMI līmeņa noteikšanas principi un metode esot būtisks jautājums, kas būtu jāizlemj likumdevējam.