20. Article

Likumdevējs, pieņemot likumu "Par sociālo drošību" un Sociālās palīdzības likumu, ir noteicis, ka personai, kura saviem spēkiem nespēj nodrošināt sevi vai pārvarēt īpašas dzīves grūtības un kura nesaņem ne no viena cita pietiekamu palīdzību, ir tiesības uz personisku un materiālu palīdzību, kas atbilst tās vajadzībām, dod iespēju pašpalīdzībai un veicina tās iesaistīšanos sabiedrības dzīvē. Sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu citstarp trūcīgām ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, lai nodrošinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā (sk. likuma "Par sociālo drošību" 11. pantu un Sociālās palīdzības likuma 32. pantu). Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka GMI līmeņa nodrošināšanai tiek izmaksāts atsevišķs pabalsts un ka to izmaksā pašvaldība no sava pamatbudžeta līdzekļiem. Šā pabalsta mērķis ir nodrošināt GMI līmeni katram ģimenes loceklim (sk. Sociālās palīdzības likuma 1. panta 10. punktu). Savukārt Sociālās palīdzības likuma 36. panta pirmajā daļā ir ietverts likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt un katru gadu saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu pārskatīt GMI līmeni. Tādējādi nolūkā nodrošināt atbalstu trūcīgām personām likumdevējs ir pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt un katru gadu pārskatīt GMI līmeni. No Sociālās palīdzības likuma 36. panta pirmās daļas izriet arī tas, ka šā līmeņa noteikšana ir cieši saistīta ar gadskārtējā valsts budžetā paredzētajiem izdevumiem un to plānošanu. Tātad likumdevēja rīcībā ir informācija par to, kādi līdzekļi piešķirti pašvaldībām to pienākumu izpildei. Lai nodrošinātu budžeta līdzekļu efektīvu un racionālu izlietojumu, normatīvajos aktos vajadzētu būt skaidri noteiktam mērķim, ar kādu pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai tiek maksāts. Taču nedz Sociālās palīdzības likumā, nedz citos normatīvajos aktos nav noteikti skaidri pilnvarojošās normas īstenošanas kritēriji. Proti, nav noteiktas konkrētas pamatvajadzības, kuru apmierināšanai likumdevējs ir paredzējis trūcīgām personām atbalstu tieši pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai veidā. Šā iemesla dēļ arī tiesas sēdē lietas dalībnieki un pieaicinātās personas pauda atšķirīgus viedokļus par pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai izmaksas mērķi. Saeimas pārstāvis Jānis Priekulis norādīja, ka sociālās palīdzības mērķis ir pēc iespējas nodrošināt tādas trūcīgās personas pamatvajadzības kā pārtika, apģērbs, mājoklis un veselības aprūpe. Tāpat esot jānodrošina iespējas ikvienai personai izmantot savas tiesības uz pamatizglītību. Sociālajā realitātē daudzas šīs pamatvajadzības nodrošinot nevis pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai, bet gan citi atbalsta pasākumi. Arī Ministru kabineta pārstāve Elīna Celmiņa skaidroja, ka, pastāvot citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem, sociālās palīdzības pabalsti, tostarp pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai, galvenokārt esot izlietojami, lai segtu trūcīgas personas pamatvajadzības pēc pārtikas, apģērba un mājokļa. Savukārt Labklājības ministrijas pārstāves skaidroja, ka pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķis ir segt trūcīgo personu izdevumus par pārtiku (sk. 2020. gada 19., 20. un 26. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 88. lp., 4. sēj. 8. un 121. lp.). Turklāt likumdevējs, pilnvarojot Ministru kabinetu noteikt un katru gadu pārskatīt GMI līmeni, nav noteicis tādas metodes pamatprincipus, pēc kuras Ministru kabinetam būtu jāvadās GMI līmeņa noteikšanā. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka pamattiesību īstenošanas kārtības un cilvēktiesību aizsardzības minimālo garantiju noteikšana ir svarīgs sabiedriskās dzīves jautājums. Cilvēktiesību aizsardzībai, ievērošanai vai īstenošanai būtiski lēmumi ir jāpieņem likumdevējam pašam (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu). GMI līmeņa noteikšana ir jautājums, kas saistīts ar valsts pienākumu izveidot tādu sociālās drošības sistēmu, kura nodrošina cilvēka cieņas aizsardzību, sociālekonomisko atšķirību izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību. Turklāt, kā jau tika norādīts iepriekš, GMI līmenis ir zemākais tiesību aktos noteiktais minimālo ienākumu vai resursu līmenis, kas ļauj personai, kura atzīta par trūcīgu, pretendēt uz noteikta veida sociālo palīdzību. Tātad tas uzskatāms par zemāko atskaites punktu, kas Latvijā tiek izmantots, paredzot sociālā atbalsta pasākumus nabadzības un sociālās nevienlīdzības mazināšanai. Tādējādi pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķa definēšana, kā arī GMI līmeņa noteikšanas metodes pamatprincipu izstrāde ir tik būtiski jautājumi, ka tie jāizlemj pašam likumdevējam. Līdz ar to likumdevējs nav izlēmis būtiskākos ar GMI līmeņa noteikšanu saistītos jautājumus.