21. Article

Tiesībsargs tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis nav pietiekams, lai ikviena trūcīga persona varētu dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. GMI līmenis tiekot noteikts nevis uz kādas metodes pamata, bet gan Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības politiskas vienošanās rezultātā. Valsts sociālekonomiskie rādītāji netiekot ņemti vērā (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 19. lp.). Savukārt Ministru kabineta pilnvarotā pārstāve Elīna Celmiņa tiesas sēdē atzina, ka šobrīd GMI līmenis tiekot noteikts, vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai, taču šāda kārtība neesot pretrunā ar Satversmi. Turklāt esot jāņem vērā, ka valdība ir izstrādājusi metodi GMI līmeņa noteikšanai, tādējādi apliecinot nepieciešamību šo procesu pilnveidot (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 55. lp.). 21.1. Labklājības ministrijas 2013. gada informatīvajā ziņojumā "Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai" secināts, ka normatīvajos aktos noteiktie nabadzības jeb minimālo ienākumu sliekšņi, tostarp GMI līmenis, nav pamatoti un nav saistīti ar sociālekonomiskiem rādītājiem, kas raksturotu iedzīvotāju situāciju. Atšķirībā no Latvijas daudzās citās Eiropas Savienības dalībvalstīs minimālā nodrošinājuma shēmas, kas ir līdzīgas GMI līmenim, tiek veidotas, balstoties uz nabadzības sliekšņiem vai citiem minimālajiem iztikas standartiem, kuri tiek aktualizēti atbilstoši darba algas vai patēriņa cenu pieaugumam (sk. Labklājības ministrijas 2013. gada informatīvā ziņojuma "Priekšlikumi sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai" 13. lpp.). Lai noteiktu metodoloģiski pamatotus un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošus minimālo ienākumu sliekšņus, Ministru kabinets ar 2014. gada 30. oktobra rīkojumu Nr. 619 "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" atbalstīja Koncepciju. Tajā norādīts, ka normatīvajos aktos definētie minimālie ienākumu līmeņi, tostarp GMI līmenis, ir noteikti nevis pamatojoties uz konkrētu aprēķina metodi, bet gan ņemot vērā valsts un pašvaldību finansiālās iespējas konkrētajā brīdī. Turklāt nav noteikta skaidra šo līmeņu indeksācijas kārtība. Minimālo ienākumu līmeņu noteikšanas metodes trūkuma dēļ nav iespējams sniegt argumentus par to pamatotību. Sociālās palīdzības sistēmas ietvaros ne valsts, ne pašvaldību sociālie maksājumi nav pietiekami mērķēti, lai trūcīgajiem iedzīvotājiem novērstu nabadzības risku un mazinātu nabadzības dziļumu. Koncepcijā paredzēts noteikt metodoloģiski pamatotu un sociālekonomiskajai situācijai atbilstošu minimālā ienākuma līmeni, kas kalpotu par atskaites punktu sociālās palīdzības sistēmas ietvaros noteiktā valsts un pašvaldību atbalsta piešķiršanai iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem. Kā viens no risinājumiem piedāvāts minimālo ienākuma līmeni noteikt 40 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas, kas pārrēķināta attiecībā uz ekvivalento patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu. Papildus tam piedāvāts izstrādāt jaunu pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozu dažādiem mājsaimniecību veidiem atbilstoši teritoriālajam sadalījumam (sk. Koncepcijas kopsavilkuma 3. un 6. lpp.). Tomēr Koncepcijas ieviešanas plāns tika apstiprināts tikai pēc gandrīz pieciem gadiem ar Ministru kabineta 2019. gada 22. augusta rīkojumu Nr. 408 "Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam". Tas citstarp paredz pakāpeniski pilnveidot minimālo ienākumu atbalsta sistēmu, pārskatot arī GMI līmeni un no 2021. gada to nosakot 50 procentu apmērā no trūcīgās personas ienākuma sliekšņa pirmajai personai mājsaimniecībā, bet pārējām personām mājsaimniecībā paredzot koeficientu 0,7 no pirmās personas mājsaimniecībā. Savukārt trūcīgās personas ienākumu slieksni plānots noteikt 40 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas vienam ekvivalentajam patērētājam pirmajai personai mājsaimniecībā, bet nākamajām personām mājsaimniecībā piemērot koeficientu 0,7 (sk. Plāna minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam 1. tabulu). Tādējādi Satversmes tiesa konstatē, ka valdība jau kopš 2013. gada ir apzinājusies to, ka GMI līmeņa noteikšanai ir nepieciešama konkrēta aprēķina metode, jo citādi nav iespējams pārliecināties par tā atbilstību. Tomēr GMI līmeņa noteikšana, pamatojoties uz noteiktu metodi, ir plānota tikai no 2021. gada. 21.2. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai tiek maksāts no pašvaldības pamatbudžeta līdzekļiem. Tādēļ atbilstoši Ministru kabineta 2004. gada 6. jūlija noteikumiem Nr. 585 "Kārtība, kādā Ministru kabinets saskaņo ar pašvaldībām jautājumus, kas skar pašvaldību intereses" GMI līmenis tiek pārskatīts, vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai. Ministru kabinets atzīst, ka GMI līmenis tiek noteikts nevis uz konkrētu aprēķinu vai sociālekonomisku rādītāju pamata, bet gan Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības politiskas vienošanās rezultātā. Proti, tas esot kompromisa rezultātā noteikts lielums, kas neesot saistīts ar kādu no mājsaimniecības ienākumus un izdevumus raksturojošiem lielumiem un neesot pamatots ar kādu metodoloģisku aprēķinu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 58. lp.). Labklājības ministrija norāda, ka tā katru gadu, analizējot dažādus datus, piedāvājusi paaugstināt GMI līmeni. Tomēr Latvijas Pašvaldību savienība iebildusi pret GMI līmeņa paaugstināšanu, norādot uz atsevišķu pašvaldību ierobežotajām finansiālajām iespējām, kā arī argumentējot, ka GMI līmeņa paaugstināšanai ir nepieciešams valsts līdzfinansējums (sk. lietas materiālu 2. sēj. 68. lp.). Latvijas Pašvaldību savienība uzskata, ka sociālajai realitātei atbilstošs GMI līmenis neesot noteikts tāpēc, ka pašvaldībām uzlikts pienākums pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai maksāt no sava pamatbudžeta līdzekļiem (sk. lietas materiālu 2. sēj. 83. lp.). Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir viens no Sociālās palīdzības likuma 35. pantā noteiktajiem sociālās palīdzības pabalstiem, kuri tiek izmaksāti no pašvaldības budžeta līdzekļiem. Tādējādi pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir valsts noteikts sociālās palīdzības pabalsts un par tā atbilstību Satversmei visupirms ir atbildīga valsts. Tā kā likumdevējs Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā daļā ir paredzējis, ka šis pabalsts tiek izmaksāts no pašvaldības budžeta līdzekļiem, atbilstoši subsidiaritātes principam pašvaldībai ir rīcības brīvība pielāgot tai likumā noteiktā pienākuma izpildi konkrētajā administratīvajā teritorijā esošajiem apstākļiem. Tomēr atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 3. panta pirmajai daļai pašvaldībai Ministru kabineta noteiktie uzdevumi jāpilda, ņemot vērā tās iedzīvotāju vajadzības. Tātad, īstenojot sociālās tiesības, arī pašvaldībai ir pienākums nodrošināt, ka ikviena trūcīga persona var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Satversmes tiesa norāda: lai gan valsts un pašvaldību finansiālās iespējas ietekmē sociālo tiesību īstenošanu, tomēr valstij ir pienākums nodrošināt to, ka ikviena persona saņem tai nepieciešamo sociālo palīdzību vismaz minimālā apmērā (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13.5. punktu). Tādēļ pašvaldību finansiālās iespējas nevar kalpot par vienīgo kritēriju, izlemjot jautājumu par GMI līmeni, īpaši ņemot vērā faktu, ka šā līmeņa noteikšana izriet no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu un izlīdzināt sociālo nevienlīdzību. No cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principa izriet Ministru kabineta pienākums, īstenojot likumdevēja piešķirto pilnvarojumu, GMI līmeni noteikt pēc pamatotas un argumentētas metodes, jo tikai tādā veidā būs iespējams pārliecināties par to, ka noteiktais līmenis kalpo cilvēka cieņas aizsardzībai, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanai un valsts ilgtspējīgai attīstībai. Tas, vai pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai izmaksājams no valsts vai pašvaldības budžeta līdzekļiem, ir valsts sociālās politikas jautājums, tomēr likumdevēja izvēle nedrīkst liegt Satversmei atbilstoša GMI līmeņa noteikšanu. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir secinājusi, ka, nosakot iztikas minimumu, valstij sava izvēle jābalsta uz konstitucionāli pamatotiem apsvērumiem un pierādījumos balstītu metodoloģiju. Iztikas minimuma noteikšana bez pamatojuma ir pretrunā ar cilvēka cieņu un sociāli atbildīgas valsts principu (sal.: Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 2010. gada 9. februāra spriedums lietā BvL 1-3, 4/09 Rn. 167.-172.). 21.3. Ministru kabineta noteikumu projekta "Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni"" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā norādīts, ka pamats GMI līmeņa noteikšanai apstrīdētajā normā noteiktajā apmērā ir 2019. gada 15. maijā starp Labklājības ministriju un Latvijas Pašvaldību savienību panāktā vienošanās. Saskaņā ar sarunu protokolu šāds GMI līmenis veido aptuveni 50 procentus no trūcīgās personas ienākumu līmeņa, tas ir, no 128,06 euro. Labklājības ministrija piedāvājusi noteikt GMI līmeni 15 procentu apmērā no ienākumu mediānas jeb 74 euro. Tomēr šo risinājumu Latvijas Pašvaldību savienība neatbalstīja (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta "Grozījums Ministru kabineta 2012. gada 18. decembra noteikumos Nr. 913 "Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni"" anotāciju un Labklājības ministrijas un Latvijas Pašvaldību savienības 2019. maija 15. maija sarunu protokolu). No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem nav izsecināms pamatojums tam, kādēļ GMI līmenis ir tāds, kāds noteikts apstrīdētajā normā. Arī pieaicinātās personas Labklājības ministrijas pārstāves tiesas sēdē atzina, ka apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis nav pamatots, jo ir politiskas vienošanās rezultāts (sk. 2020. gada 20. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 24. lp.). Satversmes tiesa secina, ka pirms apstrīdētās normas pieņemšanas Ministru kabineta rīcībā nav bijusi pamatota un argumentēta metode GMI līmeņa noteikšanai. Tāpēc Ministru kabinets nevarēja pārliecināties par to, vai GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem ir tāds, lai nodrošinātu trūcīgām personām iespējas dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Par šā pienākuma izpildi ir atbildīgas arī pašvaldības, kurām Ministru kabineta noteiktie uzdevumi jāpilda, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju likumiskās intereses. Apstrīdētās normas pieņemšanas kārtība ir pretrunā ar cilvēka cieņā balstītas sociāli atbildīgas valsts principu. Līdz ar to GMI līmenis nav noteikts, pamatojoties uz tādu metodi, kas izrietētu no mērķa aizsargāt cilvēka cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts ilgtspējīgu attīstību.