22. Article

Ministru kabineta, Saeimas un Labklājības ministrijas pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētā norma un ar to cieši saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot tikai viens no pasākumiem valsts sociālās drošības sistēmas ietvaros. Tādēļ, vērtējot to, vai trūcīgām personām ir nodrošināta iespēja izmantot savas sociālās tiesības vismaz minimālā apmērā, esot jāaplūko visa sociālās drošības sistēma kopumā (sk. 2020. gada 19. un 20. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 47.-48., 78. lp. un 4. sēj. 11. lp.). Savukārt tiesībsargs, analizējot vienīgi sociālās palīdzības pabalstus, norāda: lai gan trūcīgām personām ir pieejams pašvaldību atbalsts pamatvajadzību nodrošināšanai, tas tik un tā nav pietiekams, lai segtu visus personas izdevumus saistībā ar mājokļa uzturēšanu, veselības aprūpi, apģērbu, kā arī tiesību uz pamatizglītību izmantošanu. Ar apstrīdēto normu cieši saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot izlietojams ne tikai vajadzības pēc pārtikas, bet arī citu pamatvajadzību apmierināšanai (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8.-12. lp.). 22.1. Kā jau tika norādīts iepriekš, likumdevējs ir noteicis, ka Latvijas sociālās drošības sistēmu veido sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, kā arī sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2. punktu, aprēķinot pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai apmēru, par ienākumiem neuzskata noteiktus valsts sociālos pabalstus, kā arī sociālās palīdzības pabalstus. Tāpat atbilstoši Noteikumu Nr. 299 14. punktam par ienākumiem nav uzskatāmi arī sociālās drošības sistēmas un atbalsta pasākumi bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās. Tas nozīmē, ka papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai trūcīga persona var saņemt vienīgi minētajā likuma normā noteiktos valsts sociālos pabalstus un sociālās palīdzības pabalstus, kā arī Noteikumu Nr. 299 14. punktā minētos citus atbalsta pasākumus. Sociālās apdrošināšanas ietvaros gūtie ienākumi, kā arī Sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2. punktā neminētie valsts sociālie pabalsti tiek ņemti vērā, aprēķinot pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, tādēļ tie nevar tikt vērtēti kā papildu sociālā atbalsta pasākumi trūcīgām personām, kuras saņem pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs vienīgi Sociālās palīdzības likuma 5. panta trešās daļas 2. punktā un Noteikumos Nr. 299 noteiktos sociālās drošības sistēmas pasākumus, tostarp sociālos pakalpojumus, kā arī citus atbalsta pasākumus. 22.2. Kā jau iepriekš minēts, aprēķinot pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai apmēru, par ienākumiem netiek uzskatīti vairāki pabalsti, kas noteikti Valsts sociālo pabalstu likumā, proti: ģimenes valsts pabalsts un piemaksas pie šā pabalsta; bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts; bērna piedzimšanas pabalsts; pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās; pabalsts personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, un apbedīšanas pabalsts. Tāpat personai ir tiesības saņemt citos normatīvajos aktos noteiktos pabalstus, piemēram, pabalstu par asistenta izmantošanu un pabalstu ar celiakiju slimam bērnam. Turklāt no Noteikumu Nr. 299 14. punkta izriet, ka trūcīgas personas ienākumus papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai veido arī pašvaldības iepriekš izmaksātie sociālās palīdzības pabalsti un sociālās garantijas bārenim un bez vecāku gādības palikušam bērnam pēc ārpusģimenes aprūpes beigšanās, kā arī naudas līdzekļi, kas iegūti no labdarības fondiem, studējošā kredīts un sociālo kampaņu rezultātā gūtais materiālais labums. Satversmes tiesa konstatē, ka šiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem, kā arī citiem atbalsta pasākumiem ir konkrēts mērķis un tie tiek izmaksāti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām. Piemēram, saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 2. un 6. pantu ģimenes valsts pabalsta mērķis ir sniegt regulāru atbalstu ģimenēm, kurām radušies papildu izdevumi sakarā ar bērna audzināšanu. Savukārt bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsta mērķis ir īpaši palīdzēt bērniem ar invaliditāti (sk. Valsts sociālo pabalstu likuma 7.1 pantu). Tādējādi šie sociālās drošības sistēmas pasākumi un citi atbalsta pasākumi nebūtu vērtējami kā tādi, kuri primāri izmantojami trūcīgās personas vai tās ģimenes locekļu pamatvajadzību nodrošināšanai. 22.3. Saskaņā ar Sociālās palīdzības likuma 9. panta pirmo daļu pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. Atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās daļas 7. un 9. punktam sociālās palīdzības nodrošināšana, kā arī palīdzība dzīvokļa jautājumu risināšanā ir viena no pašvaldības autonomajām funkcijām. Sociālās palīdzības likuma 35. panta pirmajā un otrajā daļā likumdevējs ir noteicis trīs obligāti izmaksājamos sociālās palīdzības pabalstus, ko pašvaldības izmaksā no sava pamatbudžeta līdzekļiem: pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, dzīvokļa pabalstu un pabalstu krīzes situācijā. Saskaņā ar šā panta trešo daļu gadījumā, ja ir apmierināts pamatots pašvaldības iedzīvotāja pieprasījums pēc pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsta, pašvaldība, izvērtējot ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas ienākumus, ir tiesīga no sava pamatbudžeta izmaksāt arī citus pabalstus ģimenes vai personas pamatvajadzību apmierināšanai. 22.3.1. No Labklājības ministrijas sniegtās informācijas Satversmes tiesai izriet, ka 2018. gadā papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai dzīvokļa pabalsts ir veidojis lielāko daļu no pašvaldību kopumā izmaksātajiem sociālās palīdzības pabalstiem trūcīgām personām (sk. lietas materiālu 2. sēj. 112. un 113. lp.). Lai gan dzīvokļa pabalsts Sociālās palīdzības likumā ir noteikts kā obligāti izmaksājams pabalsts trūcīgām personām, jautājums par tā izmaksas kārtību un apmēru ir pašvaldības kompetencē. Tas nozīmē, ka šā pabalsta aprēķināšanas metodika, apmērs un piešķiršanas kārtība katrā pašvaldībā ir regulēta atšķirīgi. Labklājības ministrija norāda, ka ne visās pašvaldībās dzīvokļa pabalsts tiek piešķirts katru mēnesi, tāpēc trūcīgo personu saņemtās pabalstu summas ir atšķirīgas. Piemēram, Rīgā 2018. gadā vidējais pabalsta apmērs trūcīgai personai bija 60,14 euro mēnesī, bet citās pašvaldībās - vidēji 1-2 euro mēnesī. Turklāt, neraugoties uz to, ka trūcīgām personām jābūt iespējai saņemt dzīvokļa pabalstu, esot arī tādas pašvaldības, kurās 2018. gadā dzīvokļa pabalsts nav izmaksāts. Savukārt citās pašvaldībās trūcīgai personai dzīvokļa pabalsts īres un komunālo pakalpojumu samaksai tiek maksāts katru mēnesi, bet reizi gadā tiek izmaksāts pabalsts kurināmā iegādei (sk. lietas materiālu 2. sēj. 110. lp.). Tas, ka dzīvokļa pabalsta apmērs un piešķiršanas kārtība katrā pašvaldībā ir atšķirīgi, atzīts arī Sākotnējās ietekmes novērtējumā par iecerētajām strukturālajām reformām sociālās palīdzības politikas jomā. Tajā secināts, ka iedzīvotāji atrodas nevienlīdzīgā situācijā, risinot ar mājokļa izdevumiem saistītos jautājumus (sk.: Sākotnējās ietekmes (ex-ante) novērtējums par iecerētajām strukturālajām reformām sociālās palīdzības politikas jomā (2014), SIA "KPMG Baltics". Gala ziņojums par optimālākajiem risinājuma variantiem sociālās palīdzības sistēmas izmaiņām un no pārējām sistēmām nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem un piedāvāto variantu ietekmes uz valsts un pašvaldību budžetiem novērtējums, 7. lpp.). Satversmes tiesa secina: lai gan trūcīgām personām ir paredzēts atbalsts dzīvokļa pabalsta veidā, tomēr personas iespējas saņemt šo pabalstu, kā arī tā apmērs ir lielā mērā atkarīgs no tā, kurā pašvaldībā persona deklarējusi savu dzīvesvietu. Nav gūstams apstiprinājums tam, ka ikvienai trūcīgai personai, kurai papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai ir tiesības saņemt arī dzīvokļa pabalstu, šāds atbalsts mājokļa izmaksu segšanai faktiski tiek piešķirts. Tādējādi, kamēr likumdevējs pieļauj, ka atbalsta pasākumi mājokļa jautājumos trūcīgām personām tiek sniegti atkarībā no pašvaldību sociālās politikas un finansiālajām iespējām, šo sociālās palīdzības pabalstu nevar atzīt par tādu, kas ikvienai trūcīgai personai nodrošinātu atbalstu mājokļa jautājumos. 22.3.2. Atbilstoši Sociālās palīdzības likuma 35. panta otrajai daļai pašvaldība, neizvērtējot ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas ienākumus, var piešķirt ģimenei vai personai pabalstu krīzes situācijā. Sociālā palīdzība krīzes situācijā ir tāds sociālās palīdzības veids, kas tiek sniegts individuāli un īslaicīgi. Tas papildina sociālās palīdzības minimumu gadījumos, kad trūcīgai personai radušies ārkārtēji apstākļi, proti, kad tā katastrofas vai citu no šīs personas gribas neatkarīgu apstākļu dēļ pati saviem spēkiem nespēj nodrošināt savas pamatvajadzības. Tomēr šāds atbalsts personai tiek sniegts tikai līdz brīdim, kad šādi ārkārtēji apstākļi ir izzuduši. Tādējādi šāds sociālās palīdzības pabalsta veids pats par sevi nav vērsts uz to, lai risinātu jautājumus, kas saistīti ar tādiem trūcīgas personas dzīves apstākļiem, kas to pakļauj nabadzības riskam. Tiesas sēdē arī Ministru kabineta pārstāve Elīna Celmiņa atzina, ka šis pabalsts tiek izmaksāts konkrētām personām, kad tās nonākušas krīzes situācijā, un tāpēc, iespējams, nebūtu vērtējams kā atbalsta pasākums trūcīgām personām pamatvajadzību apmierināšanai (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 62. lp.). 22.3.3. Kā jau tika noskaidrots iepriekš, pašvaldības trūcīgām personām izmaksā arī citus sociālās palīdzības pabalstus - pabalstu skolas piederumu iegādei, pabalstu apģērbiem un apaviem, veselības aprūpes pakalpojumu samaksai, kā arī citus pabalstus. Tomēr šo sociālās palīdzības pabalstu esība un apmērs katrā pašvaldībā ir atšķirīgs un atkarīgs no pašvaldību bieži vien ierobežotajām iespējām šādu atbalstu sniegt. Valsts kontrole jau 2014. gadā ir secinājusi, ka pašvaldībās nav veikts mērķtiecīgs izvērtējums par iedzīvotāju sociālo situāciju un to pamatvajadzībām, lai izveidotu efektīvu sociālās palīdzības sistēmu. Pašvaldību sociālās palīdzības sistēma lielākoties tiek veidota atbilstoši pašvaldību finanšu iespējām (sk.: Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Pašvaldību sniegtās sociālās palīdzības tiesiskums un efektivitāte, Rīga, 2014, 5. un 6. lpp.). Arī 2020. gada Valsts kontroles revīzijas ziņojumā secināts, ka pašvaldībās arvien pastāv arī atšķirīga pieeja sociālo pabalstu veidu, to skaita un saņēmēju loka noteikšanā. Pašvaldību izlietotie līdzekļi, kas paredzēti sociālajai palīdzībai, visos gadījumos nav mērķēti nabadzības riskam pakļautajām iedzīvotāju grupām. Turklāt visbiežāk pašvaldību sociālo dienestu rīcībā nemaz nav aktuālas informācijas par pašvaldībā dzīvojošo iedzīvotāju struktūru, tajā skaitā par tādām iedzīvotāju grupām, kas visvairāk ir pakļautas nabadzības un sociālās atstumtības riskam (sk.: Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā? Rīga, 2020, 8., 104. un 112. lpp.). Pieaicinātā persona Baiba Bela tiesas sēdē norādīja, ka bieži vien trūcīgām personām arī nav skaidrs, kāda veida atbalstu pašvaldības sociālās palīdzības veidā tām ir tiesības saņemt (sk. 2020. gada 26. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 86. lp.). Ņemot vērā šos apstākļus, Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka pašvaldību piešķirtie sociālās palīdzības pabalsti sasniegtu mērķi nodrošināt trūcīgām personām nepieciešamo atbalstu, tādējādi mazinot sociālo nevienlīdzību un nodrošinot šīm personām tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. 22.4. Likumdevējs normatīvajos aktos ir noteicis trūcīgām personām arī atvieglojumus dažādās jomās. Piemēram, trūcīgām personām ir samazināta maksa par elektroenerģiju un paredzēta nekustamā īpašuma nodokļa atlaide 90 procentu apmērā, kā arī zāļu vai medicīnisko ierīču izdevumu pilnīga kompensācija. Tāpat, lai veicinātu personas sociālo tiesību īstenošanu, ir paredzēti dažādi valsts un pašvaldību nodrošināti sociālie pakalpojumi, piemēram, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumi. Kā tiesas sēdē norādīja pieaicinātā persona Ruta Zilvere, bieži vien tieši palīdzība sociālā pakalpojuma veidā ir vispiemērotākais līdzeklis ar trūcīgas personas dzīves apstākļiem saistītu problēmu risināšanai (sk. 2020. gada 20. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 56. lp.). Satversmes tiesa piekrīt, ka normatīvajos aktos noteiktie atvieglojumi, kā arī sociālie pakalpojumi kopsakarā ar citiem sociālās palīdzības pabalstiem var nodrošināt atbalstu trūcīgām personām. Tomēr jāņem vērā, ka ne visi atvieglojumi, piemēram, bezmaksas juridiskā palīdzība, ir saistīti ar trūcīgas personas pamatvajadzību apmierināšanu. Turklāt tie tiek piešķirti noteiktos gadījumos konkrētām personām. Tādēļ tas, ka likumdevējs dažādās jomās ir piešķīris zināmus atvieglojumus trūcīgām personām, pats par sevi neliecina, ka šīm personām būtu nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība. Turklāt nav veikts pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamo izdevumu, kā arī sociālo pakalpojumu un normatīvajos aktos noteikto atvieglojumu novērtējums, kas ļautu Satversmes tiesai pārliecināties par to, cik lielā mērā šādi atbalsta pasākumi palīdz nodrošināt trūcīgai personai iespēju dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. To, ka šāds novērtējums nav veikts, tiesas sēdē apstiprināja arī Ministru kabineta pārstāve (sk. 2020. gada 19. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 60. lp.). 22.5. Satversmes tiesa secina, ka sociālās drošības sistēmas ietvaros trūcīgai personai ir pieejami dažādi sociālā atbalsta pasākumi. Tomēr valsts sociālie pabalsti nav vērtējami kā tādi, kas būtu izmantojami personas pamatvajadzību apmierināšanai, jo to mērķi ir citi. Turklāt tie tiek piešķirti pie noteiktām iedzīvotāju grupām piederīgām personām konkrētās situācijās. Tādējādi šādu pabalstu esība pati par sevi neliecina, ka likumdevējs būtu nodrošinājis trūcīgām personām iespēju izmantot sociālās tiesības vismaz minimālajā apmērā. Savukārt sociālās palīdzības ietvaros šo personu iespējas saņemt sociālo atbalstu ir atšķirīgas. Tādējādi nav iespējams apgalvot, ka GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem visām trūcīgajām personām visā valsts teritorijā nodrošinātu iespējas dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Arī Valsts kontrole 2020. gada revīzijas ziņojumā ir secinājusi, ka sociālā politika nevienlīdzības un nabadzības mazināšanai netiek īstenota efektīvi. Nav veikts visaptverošs esošā valsts un pašvaldību atbalsta izvērtējums, lai novērtētu, vai pieejamais atbalsts ir pietiekams, efektīvs un apmierina mērķgrupas vajadzības (sk.: Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Vai valstī īstenotā sociālās iekļaušanas politika sasniedz tai izvirzītos mērķus nabadzības mazināšanas jomā? Rīga, 2020, 7. un 9. lpp.). Turklāt, pat pieņemot, ka ar pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai primāri tiek segti trūcīgas personas izdevumi par pārtiku, acīmredzams ir tas, ka GMI līmenis nav atbilstošs šīs pamatvajadzības nodrošināšanai. Eiropas Komisijas finansētā projekta "Eiropas Budžeta paraugu tīkls" ietvaros tika pētīts pārtikas patēriņa grozs Rīgā 2015. gadā un secināts, ka veselīgam uzturam vienai personai ir nepieciešami 153 euro, bet ģimenei, kurā ir divi bērni, - 574 euro mēnesī (sk.: Eiropas Komisija. Pārtikas patēriņa grozs Latvijā, 2016, 2. lpp.). Arī pieaicinātā persona Ingrīda Millere tiesas sēdē apstiprināja, ka veselīgam uzturam nepieciešamo līdzekļu apmērs mēnesī vienai personai pārsniedz GMI līmeni. Proti, cilvēkam ar zemu enerģijas patēriņu dienā veselīga uztura nodrošināšanai nepieciešami vismaz 93,60 euro mēnesī, bet cilvēkam ar augstāku enerģijas patēriņu dienā šis nepieciešamo līdzekļu apmērs esot vēl vismaz par 10 procentiem lielāks (sk. 2020. gada 20. maija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 4. lp.). Ministru kabinets atzīst, ka pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai pilnībā nesedz trūcīgas personas izdevumus par pārtiku, bet norāda, ka esot paredzēti arī citi atbalsta pasākumi. Ar Eiropas Atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām atbalstu trūcīgām personām tiekot izsniegtas pārtikas un pamata materiālā nodrošinājuma pakas, tāpat darbojoties vairākas gatavo maltīšu un pārtikas izdales vietas (sk. lietas materiālu 2. sēj. 60. lp.). Satversmes tiesa norāda, ka pakalpojumi, ko sniedz dažādas organizācijas un privātpersonas, var tikt uzskatīti par sociālās drošības sistēmas pasākumiem, tomēr visupirms tieši valsts un pašvaldības ir atbildīgas par to, lai ikvienai trūcīgai personai būtu nodrošinātas iespējas dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais GMI līmenis kopsakarā ar citiem sociālās drošības sistēmas pasākumiem nenodrošina to, ka ikviena trūcīga persona var dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai.