3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 109. pantam. 3.1. Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 454 esot paaugstinājis GMI līmeni, nosakot, ka no 2020. gada 1. janvāra tas ir 64 euro mēnesī. Tas esot viens no pēdējo desmit gadu laikā veiktajiem nozīmīgākajiem pasākumiem atbalsta uzlabošanai personām ar ļoti zemiem ienākumiem. Grozījumi apstrīdētājā regulējumā varot būt par pamatu tam, lai tiesvedība lietā tiktu izbeigta. 3.2. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot naudas un mantisks pabalsts vai naudas vai mantisks pabalsts, ko pašvaldības piešķirot ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un kuras ir atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošinot noteikto GMI līmeni katram ģimenes loceklim. GMI līmeni saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu katru gadu pārskatot Ministru kabinets. To nosakot Ministru kabineta noteikumos, iepriekš politiski vienojoties Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai. Kopš 2006. gada Labklājības ministrija sarunās ar Latvijas Pašvaldību savienību vienmēr esot rosinājusi paaugstināt GMI līmeni. Piedāvātie risinājumi esot bijuši sagatavoti, analizējot gan valsts un pašvaldību sociālās palīdzības pasākumus, gan arī inflācijas līmeni valstī un minimālo ienākumu līmeni. Tomēr Latvijas Pašvaldību savienība neesot piekritusi GMI līmeņa paaugstināšanai, norādot uz atsevišķu pašvaldību finansiālo nespēju nodrošināt atbalstu tādā gadījumā, ja GMI līmenis tiktu paaugstināts, kā arī uz valsts līdzfinansējuma trūkumu. Laikā no 2009. gada līdz 2013. gadam, kad sociālās palīdzības saņēmēju bijis ļoti daudz, valsts sniegusi atbalstu pašvaldībām pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai samaksai. Tomēr šobrīd minētais pabalsts tiekot maksāts vienīgi no pašvaldību budžeta līdzekļiem. Esot jāņem vērā, ka pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai aprēķināšanas metodika dod personai iespēju saņemt šo pabalstu arī tādā gadījumā, ja tās reālie ienākumi pārsniedz 53 euro mēnesī. Proti, novērtējot to personu materiālo situāciju, kuras pretendē uz sociālo palīdzību, netiekot ņemti vērā šādi ienākumi: ģimenes valsts pabalsts, piemaksa pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti, bērna ar invaliditāti kopšanas pabalsts, pabalsts personai ar invaliditāti, kurai nepieciešama kopšana, pabalsts par asistenta izmantošanu personām ar I grupas redzes invaliditāti, pabalsts transporta izdevumu kompensēšanai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta pārvietošanās, pabalsts ar celiakiju slimam bērnam, pabalsts bērna piedzimšanas gadījumā, pabalsts personas nāves gadījumā, kā arī dažādi citi Sociālās palīdzības likumā noteiktie sociālās palīdzības pabalsti. 3.3. Personām, kuras saņem pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, tiekot izmaksāts arī dzīvokļa pabalsts un citi pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktie sociālās palīdzības pabalsti, piemēram, pabalsts skolas piederumu, apģērba un apavu iegādei, veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai. Lai nodrošinātu atbalstu dažādām iedzīvotāju grupām, pašvaldībai esot rīcības brīvība sniegt arī cita veida palīdzību. Pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai galvenais mērķis esot nodrošināt personas pamatvajadzību pēc pārtikas. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes apsekojuma datiem vistrūcīgāko personu izdevumi pārtikas iegādei 2016. gadā bijuši 60,95 euro uz vienu mājsaimniecības locekli. Tātad GMI līmenis nodrošinot vajadzību pēc pārtikas 80 procentu apmērā. Esot jāņem vērā, ka krīzes situācijā nonākušas personas var saņemt atbalstu arī no Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām. Tāpat Latvijas teritorijā 2018. gadā esot bijušas 458 pārtikas un pamata materiālās palīdzības izdales vietas un 23 maltīšu izdales vietas. Latvijā 2017. gadā nabadzības riskam bijuši pakļauti 23,3 procenti iedzīvotāju. Tie esot cilvēki ar ienākumiem zem 367 euro uz vienu mājsaimniecības ekvivalento personu. Apzinoties nepieciešamību mazināt sociālo nevienlīdzību un nabadzību, politikas plānošanas dokumentos esot paredzēti dažādi pasākumi, lai pakāpeniski pilnveidotu trūcīgām personām paredzētā atbalsta sistēmu, tostarp 2014. gadā Ministru kabinets esot apstiprinājis koncepciju "Par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu" (turpmāk - Koncepcija). Koncepcija paredzot minimālo ienākuma līmeni noteikt 40 procentu apmērā no mājsaimniecības rīcībā esošo ienākumu mediānas uz ekvivalento patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu. Attiecībā uz GMI līmeni tie esot 20 procenti no mājsaimniecības rīcībā esošo ienākumu mediānas. Vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, tas esot jāskata kompleksi ar citiem personām ar ļoti zemiem ienākumiem paredzētā valsts un pašvaldību atbalsta veidiem. Šīm personām paredzētajiem valsts un pašvaldību atbalsta pasākumiem vajagot būt ekonomiski pamatotiem un samērīgiem ar visas sabiedrības interesēm un finansiālajām iespējām. Turklāt šai sistēmai vajagot būt tādai, kas motivētu personu iesaistīties darba tirgū, lai tādējādi patstāvīgi gūtu ienākumus atbilstoša to līmeņa nodrošināšanai. 3.4. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve Elīna Celmiņa atkārtoja un papildināja atbildes rakstā minētos argumentus un norādīja, ka Latvijā izveidotā sociālā nodrošinājuma sistēma atbilst tādiem kritērijiem kā šīs sistēmas esība, adekvātums un pieejamība. Lai gan GMI līmenis noteikts Ministru kabineta noteikumos, šā līmeņa nodrošināšanai nepieciešamā pabalsta izmaksa esot pašvaldību autonomā kompetence. Sociālās drošības sistēmas ietvaros papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai personai esot pieejami arī citi valsts un pašvaldību atbalsta pasākumi pamatvajadzību apmierināšanai. Šo pasākumu kopums ļaujot personai īstenot Satversmes 109. pantā ietvertās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Ar sociālās palīdzības pabalstiem, tostarp pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai galvenokārt vajagot tikt nodrošinātām personas pamatvajadzībām pēc pārtikas, apģērba un mājokļa. Tomēr sociālā palīdzība pēc sava rakstura esot individuāla, un tāpēc tās izlietošanas mērķis netiekot regulēts. Līdz šim neesot izstrādāta viena pasaulē vispāratzīta metode, pēc kuras būtu nosakāms minimālais ienākuma līmenis. Tādēļ valstij esot rīcības brīvība piemērotākā risinājuma izvēlē. Līdzšinējā metode, atbilstoši kurai GMI līmenis tiek noteikts, vienojoties ar Latvijas Pašvaldību savienību, neesot pretrunā ar Satversmi. Tomēr, apstiprinot Koncepciju, Ministru kabinets esot atzinis, ka līdzšinējā pieeja GMI līmeņa noteikšanai ir uzlabojama, un paredzējis metodi tā noteikšanai. Turklāt tiekot izstrādāts arī iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu grozs dažādiem mājsaimniecību veidiem.