4. Article

Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka valstij ir pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot ar savām ekonomiskajām iespējām, lai netiktu apgrūtināta citu valsts pienākumu izpilde. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai neesot atkarīgs no personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām, bet gan no valstij pieejamiem finanšu līdzekļiem. Tādēļ valstij esot plaša rīcības brīvība ar GMI līmeni saistīta normatīvā regulējuma pieņemšanā. 4.1. Satversme neparedzot valsts pienākumu noteikt GMI līmeni vai paredzēt konkrētus šā līmeņa noteikšanas nosacījumus vai tā apmēru. Konkrētajā gadījumā valsts Sociālās palīdzības likumā ir paredzējusi GMI līmeni un ar to cieši saistīto pabalstu šā līmeņa nodrošināšanai. Tomēr, vērtējot GMI līmeņa atbilstību Satversmes 109. pantam, esot jāņem vērā arī citi sociālās drošības sistēmas pasākumi, kas papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai paredzēti trūcīgām personām. Proti, trūcīgām personām esot paredzēts arī dzīvokļa pabalsts, kuru izmaksājot pašvaldība no sava pamatbudžeta. Tāpat šīm personām esot tiesības īrēt sociālo dzīvokli. Pašvaldība esot tiesīga noteikt arī citus pabalstus personas pamatvajadzību apmierināšanai, paredzēt atbalstu bērnu izglītošanai un audzināšanai, darba un dzīvokļa meklējumos. Esot jāņem vērā arī normatīvajos aktos noteiktie atvieglojumi trūcīgām personām. Turklāt atbalstu trūcīgām personām varot nodrošināt arī privātpersonas. Lai sekmētu sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju grupu nodarbinātību, radot sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi, esot pieņemts Sociālā uzņēmuma likums. Tāpat esot pieņemts Sabiedriskā labuma organizāciju likums, kura mērķis ir veicināt biedrību un nodibinājumu, kā arī reliģisko organizāciju un to iestāžu sabiedriskā labuma darbību, proti, labdarību. 4.2. Personu labklājības veicināšanas nolūkā esot svarīgi nodrošināt tādus apstākļus, lai personas varētu patstāvīgi gūt pietiekamus ienākumus no sava darba un sasniegt atbilstošu dzīves līmeni neatkarīgi no valstī noteiktajiem sociālajiem pabalstiem un pakalpojumiem. Tā esot arī pašas personas atbildība - rūpēties par to, lai sev nodrošinātu cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. GMI līmeņa noteikšanas pamatprincipi neesot tāds jautājums, kura izlemšana atbilstoši būtiskuma teorijai ietilptu likumdevēja ekskluzīvajā kompetencē. Pamatojoties uz likumdevēja pilnvarojumu, šo jautājumu varētu noregulēt arī Ministru kabinets savos noteikumos. Turklāt likumdevējs Sociālās palīdzības likumā jau esot noregulējis svarīgus ar GMI līmeni saistītus jautājumus, proti, noteicis, ka tā nodrošināšanai tiek izmaksāts atsevišķs pabalsts, noteicis šā pabalsta izmaksas mērķi un kārtību, kā arī paredzējis, ka Ministru kabinetam katru gadu saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu ir pienākums pārskatīt GMI līmeni. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Jānis Priekulis atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus un uzsvēra, ka Satversme neparedz konkrētu GMI līmeni, ko valstij būtu pienākums nodrošināt. Apstrīdētais regulējums un ar to cieši saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot tikai viens no pasākumiem valsts sociālās drošības sistēmas ietvaros. Ministru kabinets esot izpildījis tam likumdevēja piešķirto pilnvarojumu noteikt GMI līmeni. Šā līmeņa noteikšanas metodoloģija varētu tikt pilnveidota, tomēr tas pats par sevi nevarot būt par pamatu apstrīdētā regulējuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei. Izvērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei, esot jāņem vērā arī citi trūcīgām personām pieejami atbalsta pasākumi.