7. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Banka - norāda, ka GMI līmenis ir viens no valsts sociālās drošības sistēmas elementiem, tāpēc apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 1. un 109. pantam esot vērtējama kontekstā ar valstī izveidoto kopējo sociālās palīdzības sistēmu. Ienākumu sadalījums Latvijā esot viens no nevienlīdzīgākajiem Eiropas Savienībā. Tāpat nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Latvijā esot viens no augstākajiem Eiropas Savienībā, proti, 2018. gadā nabadzības riskam bijuši pakļauti 23 procenti iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa esot pensionāri. Turklāt šim skaitlim pēdējos gados esot tendence palielināties. Darbaspēka nodokļu regulējuma pārmaiņas neesot efektīvākie instrumenti ienākumu nevienlīdzības un nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvara mazināšanai. Šajā ziņā daudz efektīvāki esot sociālie pabalsti, kas mērķēti tieši uz trūcīgo mājsaimniecību atbalstu. 2018. gadā izdevumi sociālās drošības funkcijas īstenošanai esot veidojuši 11,7 procentus no iekšzemes kopprodukta jeb aptuveni 30 procentus no kopējiem vispārējiem valdības sektora izdevumiem. Esot jāņem vērā tas, ka pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir tikai maza daļa no kopējās sociālās drošības sistēmas. Proti, šobrīd no ienākuma līmeņa atkarīgie pabalsti veidojot tikai 1,1 procentu no izdevumiem sociālajai drošībai, un šo izdevumu apjoms pēdējos gados esot samazinājies. Sociālās politikas veidotājiem būtu pamats apsvērt, vai nevajadzētu palielināt to īpatsvaru Latvijas sociālās drošības sistēmā. Kopš 2003. gada, kad Latvijā tika ieviests GMI līmenis, tas esot pieaudzis straujāk nekā cenu līmenis. Turklāt vistrūcīgāko mājsaimniecību patēriņa grozam cenu pieaugums bijis zemāks nekā vidēji valstī. Tas nozīmējot, ka pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai saņēmēju pirktspēja laika gaitā ir pieaugusi. Tomēr šis pieaugums bijis ievērojami mazāks nekā tautsaimniecībā nodarbinātajiem vidējās algas saņēmējiem. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvji Edvards Kušners un Uldis Rutkaste papildināja rakstveida viedoklī paustos argumentus un norādīja, ka pastāv divas metodoloģijas, pēc kurām var aprēķināt GMI, - absolūtā un relatīvā metode. Absolūtās metodes piemērošanas gadījumā tiesību normās esot precīzi definējams regulējuma mērķis un nosakāms preču un pakalpojumu grozs, kas nepieciešams šā mērķa sasniegšanai. Savukārt relatīvās metodes gadījumā minimālais līmenis esot nosakāms salīdzinājumā ar citām sociālajām grupām. Šī metode ļaujot noteikt tādu līmeni, kas atbilstu sociālajai realitātei valstī konkrētajā brīdī. Ilgtspējīgas attīstības princips prasa, lai sociālās palīdzības minimums būtu samērīgs ar valstī noteikto minimālo algu un tādējādi motivētu cilvēkus patstāvīgi gūt ienākumus.