8. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību savienība - piekrīt Ministru kabineta atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 1. un 109. pantam jāvērtē, ņemot vērā to, ka pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai ir tikai viens no valsts izveidotās sociālās drošības sistēmas elementiem. Pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai mērķis neesot nodrošināt itin visas personas pamatvajadzības - pārtiku, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi, obligāto izglītību. Daudzu vajadzību apmierināšanai esot pieejami arī citi sociālās palīdzības pabalsta veidi un pakalpojumi, piemēram, dzīvokļa pabalsts, turklāt trūcīgās personas esot atbrīvotas no pacienta iemaksas un līdzmaksājuma par kompensējamiem medikamentiem, obligātā izglītība esot bez maksas un bērniem valsts nodrošinātā veselības aprūpe arī tiekot sniegta bez maksas. GMI līmenis tiekot noteikts katru gadu, Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai vienojoties. Tātad tas esot kompromisa rezultātā noteikts lielums, kas neesot pamatots ar konkrētiem aprēķiniem. Viens no iemesliem, kuru dēļ līdz šim nav noteikts augstāks GMI līmenis, esot tas, ka pabalsts šā līmeņa nodrošināšanai izmaksājams no pašvaldību budžeta līdzekļiem. Tiesības uz sociālo palīdzību ietilpstot Satversmes 109. panta tvērumā, tāpēc valstij vajadzētu līdzdarboties šo tiesību nodrošināšanā. Likumdevējs Sociālās palīdzības likumā esot pilnvarojis pašvaldības nodrošināt personas tiesības uz sociālo palīdzību, proti, izmaksāt pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, tomēr līdzekļus šīs funkcijas izpildei neesot piešķīris. Nosakot GMI līmeni, tas būtu jāpiesaista minimālās algas apmēram, jo pretējā gadījumā cilvēki nebūšot motivēti patstāvīgi gūt ienākumus. Neesot pieļaujams tas, ka darbspējīga vecuma persona, kura nestrādā, no sociālās palīdzības sistēmas saņem tikpat vai pat vairāk nekā persona, kura strādā un saņem minimālo algu. Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Māris Pūķis atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus un īpaši uzsvēra: ja Ministru kabinets ir noteicis GMI līmeni, tad tā esot valsts atbildība - nodrošināt cilvēka cienīgas dzīves līmeni. Valstij vajadzētu piešķirt pašvaldībām finansējumu šā līmeņa nodrošināšanai. Tieši tas apstāklis, ka valsts nav piešķīrusi līdzekļus GMI līmeņa nodrošināšanai, arī liedzis GMI paaugstināt atbilstoši ekonomiskajai situācijai valstī. Pašvaldībām no sava budžeta līdzekļiem būtu jānodrošina vienīgi tie atbalsta pasākumi, kas ir paredzēti papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai.