12. Article

Tā kā darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta pēc tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs gadus, un darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta pirms tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs gadus, atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, ir jānoskaidro, vai apstrīdētais regulējums paredz atšķirīgu attieksmi pret šīm personu grupām. Personas tiesības saņemt invaliditātes pensiju nosaka likuma "Par valsts pensijām" 14. panta pirmā daļa. Atbilstoši šai tiesību normai pirms šā likuma 11. pantā noteiktā vecuma sasniegšanas tiesības uz invaliditātes pensiju ir apdrošinātajām personām, kuru apdrošināšanas stāžs nav mazāks par trim gadiem, ja tās atzītas par personām ar invaliditāti un neīstenojas īpaši likumā noteiktie kritēriji. Tātad viens no nosacījumiem, kam jābūt izpildītiem, lai personai piešķirtu invaliditātes pensiju, ir apdrošināšanas stāžs, kas nav mazāks par trim gadiem. Atbilstoši likuma "Par valsts pensijām" 1. panta 1. punktā ietvertajai definīcijai apdrošināšanas stāžs ir pilnos gados izteikts laika periods, kurā sociāli apdrošinātā persona pati veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas vai par to veiktas vai bija jāveic sociālās apdrošināšanas iemaksas. Proti, nodarbinātās personas veic uzkrājumus sociālo pakalpojumu, tai skaitā invaliditātes pensijas, saņemšanai apdrošinātā riska iestāšanās gadījumā. Ar apstrīdēto regulējumu personas ar I vai II grupas invaliditāti netika pakļautas invaliditātes apdrošināšanai, proti, tika tieši izslēgtas no to personu loka, par kurām tika veiktas vai kuras pašas veica sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes gadījumam. Tas nozīmē, ka šīm personām nebija iespējams veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas atbilstoši konkrētajam apdrošināšanas veidam un attiecīgi atbilstoši likuma "Par valsts pensijām" nosacījumiem uzkrāt invaliditātes pensijas saņemšanai nepieciešamo apdrošināšanas stāžu. Līdz ar to personām ar I vai II grupas invaliditāti, kuras apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā bija darba ņēmēji, nebija iespējams pildīt invaliditātes pensijas saņemšanai nepieciešamos nosacījumus un arī pēc triju gadu darba stāža uzkrāšanas nebija un joprojām nav iespējams saņemt invaliditātes pensiju. Savukārt darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta pēc tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs gadus, apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā veica sociālās apdrošināšanas iemaksas un pēc invaliditātes iestāšanās ieguva tiesības uz invaliditātes pensiju. Turklāt atšķirīgo attieksmi noteicošais kritērijs citstarp ir invaliditāte, jo pie vienas grupas piederošajām personām laikā, kad tās bija darba ņēmēji, invaliditāte jau bija iestājusies, bet pie otras grupas piederošajām personām tā iestājās tikai vēlāk, proti, laikā, kad šīs personas bija darba ņēmēji, tām invaliditātes nebija. Tieši invaliditātes esība vai neesība konkrētajā laika posmā attiecīgi ietekmēja to, vai apstrīdētais regulējums personai tika piemērots. Tātad pret personu grupām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, apstrīdētais regulējums paredz atšķirīgu attieksmi uz invaliditātes pamata.