14. Article

Secinot, ka pret personām ar I vai II grupas invaliditāti apstrīdētais regulējums nosaka atšķirīgu attieksmi, nepieciešams izvērtēt, vai tā ir attaisnojama, proti, vai tai ir objektīvs un saprātīgs pamats. 14.1. Kritēriji, uz kuriem tiek balstīta atšķirīga attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan no attiecīgā kritērija specifikas, gan arī konkrētās lietas faktiskajiem apstākļiem var atšķirties kritērija izmantošanas attaisnojamība. Proti, pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana nav attaisnojama, kā arī tādi kritēriji, kuru izmantošanu noteiktos gadījumos var attaisnot (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 19. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka valstij ir nepieciešams norādīt uz "ļoti būtiskiem iemesliem", lai attaisnotu atšķirīgu (ierobežojošu) attieksmi pret personām ar invaliditāti (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2010. gada 20. maija sprieduma lietā "Alajos Kiss v. Hungary", pieteikums Nr. 38832/06, 42. punktu). 14.2. Atbilstoši no sociāli atbildīgas valsts principa izrietošajam valsts pienākumam uzlabot mazaizsargātu sociālo grupu situāciju ir pieļaujami pasākumi, kas atvieglo personu ar invaliditāti stāvokli un veicina to integrāciju sabiedrībā (sk.: Levits E. 91. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 113. lpp.). Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka valsts drīkst izturēties pret salīdzināmām grupām atšķirīgi, lai labotu to faktisko nevienlīdzību, turklāt noteiktos apstākļos par pārkāpumu var tikt atzīts tas, ka valsts necenšas šo nevienlīdzību novērst ar atšķirīgu attieksmi (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2007. gada 13. novembra sprieduma lietā "D. H. and Others v. the Czech Republic", pieteikums Nr. 57325/00, 175. punktu). Arī Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ir norādījusi, ka diskriminācijas izskaušanas labad dalībvalstīm var būt un dažos gadījumos ir pienākums veikt īpašus pasākumus, lai mazinātu diskrimināciju veicinošos apstākļus. Šādi pasākumi ir likumīgi, ciktāl tie ir saprātīgi, objektīvi un proporcionāli diskriminācijas mazināšanas līdzekļi un tie tiek atcelti līdz ar vienlīdzības sasniegšanu pēc būtības (sk.: Committee on Economic, Social and Cultural Rights, "General Comment No. 20: Non-discrimination in economic, social and cultural rights (Art. 2, para. 2, of the International Covenant on Economic, Social and Cultural Rights)", 2 July 2009, E/C.12/GC/20, Para 9). Savukārt, precizējot attiecīgās rīcības iespējas, Konvencijas 5. panta trešā daļa nosaka valsts pienākumu veikt saprātīgus pielāgojumus, bet ceturtā daļa - valsts tiesības īstenot īpašus pasākumus. Tātad valsts var un noteiktos gadījumos tai ir pienākums veikt pašai vai noteikt, ka citas personas veic saprātīgus pielāgojumus, lai nodrošinātu personām ar invaliditāti iespējas īstenot tiesības vienlīdzīgi ar pārējām sabiedrības grupām. Atbilstoši Konvencijas 2. pantam "saprātīgs pielāgojums" nozīmē vajadzīgās un atbilstošās izmaiņas un korekcijas - ja tās konkrētā gadījumā ir nepieciešamas un neuzliek nesamērīgu vai nepamatotu slogu -, kas tiek veiktas, lai nodrošinātu to, ka personas ar invaliditāti vienlīdzīgi ar citiem var izmantot vai īstenot visas cilvēka tiesības un pamatbrīvības. Šādi pielāgojumi nenostāda konkrētās personu grupas labākā stāvoklī kā citas personas un līdz ar to var tikt īstenoti ilgtermiņā. Saprātīgie pielāgojumi ietver, piemēram, pasākumu reorganizēšanu, darba grafika maiņu, mācību programmu un mācīšanas stratēģiju pielāgošanu, medicīnisko procedūru pielāgošanu vai iespēju piekļūt atbalsta personālam bez nesamērīga sloga (sk.: Committee on the Rights of Persons with Disabilities, "General Comment No. 6 on Equality and Non-Discrimination", 26 April 2018, CRPD/C/GC/6, Para 23). Tāpat valsts var īstenot arī pagaidu īpašos pasākumus, nosakot atšķirīgu attieksmi, kas ir labvēlīgāka pret tām personām, kuras parasti atrodas nelabvēlīgākā stāvoklī, lai izskaustu esošo nevienlīdzību un novērstu līdzsvara trūkumu nākotnē. Šādos gadījumos no labuma guvēja, proti, personas ar invaliditāti, skatpunkta labvēlīgāka attieksme tiek īstenota, pamatojoties uz tai piemītošu aizsargājamu īpašību, savukārt no mazāk izdevīgā stāvoklī nostādītās personas skatpunkta šī attieksme tiek īstenota, pamatojoties uz argumentu, ka šai personai nepiemīt konkrētā īpašība, piemēram, invaliditāte. Īpašo pasākumu piemēri ir resursu piešķiršana un/vai pārdale, mērķtiecīga pieņemšana darbā, kvotu sistēmas, attīstības un pilnvarošanas pasākumi, kā arī aprūpes un tehnoloģiskie palīglīdzekļi (sk.: Committee on the Rights of Persons with Disabilities, "General Comment No. 6 on Equality and Non-Discrimination", 26 April 2018, CRPD/C/GC/6, Para 28). Saprātīgi pielāgojumi ir tieši saistīti ar diskriminācijas aizliegumu, bet īpašie pasākumi nodrošina labvēlīgāku attieksmi pret personām ar invaliditāti, lai tādējādi labotu vēsturisko un/vai sistemātisko un sistēmisko šo personu atstumšanu no tiesību izmantošanas (sk.: Committee on the Rights of Persons with Disabilities, "General Comment No. 6 on Equality and Non-Discrimination", 26 April 2018, CRPD/C/GC/6, Para 25(c)). Turklāt saprātīgie pielāgojumi pēc savas dabas ir drīzāk individuāli, bet īpašie pasākumi - vispārēji un mērķēti uz visiem sociāli nelabvēlīgākā stāvoklī nostādītas grupas locekļiem. Tomēr abu veidu pasākumus vieno to mērķis - nodrošināt personām ar invaliditāti vienlīdzības sasniegšanu pēc būtības. 14.3. Saeima norādījusi, ka atšķirīgā attieksme tika noteikta ar mērķi individualizēt un samazināt personu ar invaliditāti nodokļu slogu un veicināt šo personu iesaisti darba tirgū. Šādu viedokli pārstāv arī Labklājības ministrija. Viens no aspektiem, kas esot ņemti vērā, pakļaujot personas konkrētiem sociālās apdrošināšanas veidiem, esot bijis tas, kādi apdrošināšanas gadījumi tām reāli var iestāties un kādu ietekmi tie varētu atstāt uz konkrēto personu grupu. Personas ar I vai II grupas invaliditāti esot mērķtiecīgi izslēgtas no invaliditātes apdrošināšanas, jo, pēc likumdevēja ieskata, šīm personām jau pirms darba uzsākšanas bija iestājies apdrošināšanas gadījums, proti, tās vairs nespēja veikt darba pienākumus un attiecīgi arī gūt ienākumus tādā apjomā kā pirms invaliditātes iegūšanas. Savukārt personām, kurām invaliditāte līdz darba gaitu uzsākšanai nebija noteikta, apdrošināšanas gadījums vēl neesot iestājies, tādēļ to pakļaušanai invaliditātes apdrošināšanai esot bijis racionāls pamats. Atbilstoši sociālās apdrošināšanas pamatprincipam - apdrošināt pret risku, kura iestāšanās dēļ persona zaudē darba ienākumus, - personu ar I vai II grupas invaliditāti izslēgšana no apdrošināšanas invaliditātes gadījumam pēc būtības esot nozīmējusi to atbrīvošanu no nelietderīgiem maksājumiem, proti, tikusi veicināta sociāli apdrošināto personu iemaksu samērība ar sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, kurus tās ir tiesīgas saņemt. Šāds regulējums, kas, izslēdzot personas ar I vai II grupas invaliditāti no invaliditātes apdrošināšanas, samazināja sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi darba devējiem, kuri nodarbināja šādas personas, pēc likumdevēja ieskata, bija vērsts arī uz mazturības riskam pakļautas personu grupas iekļaušanu darba un profesionālajā dzīvē. Kopumā sociālo iemaksu likme darba devējam samazinājusies par aptuveni 6,75 procentiem. Apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās brīdī šāda rīcība esot bijusi būtiska ekonomisko pārmaiņu un krīzes dēļ. Valsts pienākums rīkoties, lai veicinātu personu ar invaliditāti nodarbinātību, izrietot citstarp no Konvencijas 27. panta. Satversmes tiesa piekrīt, ka personām nebūtu jāveic sociālās apdrošināšanas maksājumi attiecībā uz tiem riskiem, kas tām nevar iestāties. Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka apdrošināšanas iemaksas ir personas ilgtermiņa ieguldījums, kas tai garantē sociālo nodrošinājumu nākotnē (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 19.2. punktu). Ja darba ņēmējs ir apdrošināts atbilstoši kādam obligātās sociālās apdrošināšanas veidam, tad, iestājoties apdrošināšanas gadījumam, viņam ir tiesības uz attiecīgu nodrošinājumu (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11. punktu). Savukārt tad, ja personai nav tiesību uz konkrēto sociālās apdrošināšanas pasākumu nākotnē tāpēc, ka konkrētais apdrošināšanas risks tai nevar iestāties, tai nebūtu lietderīgi veikt uz šādu pakalpojumu attiecinātās iemaksas. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts izveidotajai sociālās drošības sistēmai ir jāmotivē darbspējīgās personas stāties darba tiesiskajās attiecībās (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 27. punktu). Lai gan sociālās apdrošināšanas iemaksu samazinājums, kas tika panākts, izslēdzot personas ar invaliditāti tieši un tikai no invaliditātes apdrošināšanas, ir mazāks nekā Saeimas norādītie vispārīgie 6,75 procenti, jo kopējais samazinājums ietver arī sociālās apdrošināšanas iemaksu bezdarba gadījumam izslēgšanu, Satversmes tiesa atzīst, ka pazemināts nodokļu slogs varēja iedrošināt darba devējus pieņemt darbā personas ar I vai II grupas invaliditāti. Vērā ņemams ir arī arguments par ekonomisko stāvokli valstī apstrīdētā regulējuma pieņemšanas laikā. Līdz ar to Saeimas norādītais mērķis varētu būt personu ar invaliditāti interesēs. 14.4. Tomēr Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka īpašajiem pasākumiem ir jāatbilst noteiktiem kritērijiem. Atbilstoši Konvencijas 5. panta ceturtajai daļai īpašie pasākumi tiek saistīti ar mērķi paātrināt vai panākt personu ar invaliditāti vienlīdzību pēc būtības. No tā izriet, ka pieļautie īpašie pasākumi pēc savas būtības var būt tikai tādi, kuru mērķis ir veicināt personu ar invaliditāti neatkarību, personisko autonomiju un līdztiesību. Arī Konvencijas komentārā norādīts, ka "īpašajiem pasākumiem, ko valstis pieņēmušas saskaņā ar Konvencijas 5. panta ceturto daļu, jāatbilst visiem tās principiem un noteikumiem. Jo īpaši tie nedrīkst novest pie izolācijas, segregācijas, stereotipu, stigmatizācijas vai citādas diskriminācijas pret personām ar invaliditāti" (sk.: Committee on the Rights of Persons with Disabilities, "General Comment No. 6 on Equality and Non-Discrimination", 26 April 2018, CRPD/C/GC/6, Para 29). Proti, īpašo pasākumu mērķim un rezultātam ir jābūt vērstam uz efektīvas un iekļaujošas vienlīdzības panākšanu pēc būtības. Līdz ar to ir jāpārbauda īpašā pasākuma ietvaros noteiktās atšķirīgās attieksmes darbība praksē. Lai atzītu, ka atšķirīgā attieksme ir daļa no īpašā pasākuma, ir jāizvērtē, vai šī atšķirīgā attieksme ir personu ar I vai II grupas invaliditāti interesēs un vai šai personu grupai no tās rodas īpašā pasākuma mērķim atbilstošs ieguvums. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai atšķirīgās attieksmes pret personām ar I vai II grupas invaliditāti rezultātā tika sasniegta viņu iekļaušana sabiedrībā.