15. Article

Pieteikuma iesniedzēja norādījusi: lai gan likumdevēja norādītie mērķi ir vērsti uz pozitīvu seku radīšanu ar apstrīdēto regulējumu skartajai personu grupai, atšķirīgā attieksme izslēdza personas ar I vai II grupas invaliditāti, kurām kā personu grupai ir vislielākais risks zaudēt darba ienākumu invaliditātes dēļ, no sociālās apdrošināšanas atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas veidam. Proti, šāda atšķirīgā attieksme radīja šīm personām negatīvas sekas. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, arī personas ar jau noteiktu I vai II grupas invaliditāti vajadzēja apdrošināt atbilstoši šim apdrošināšanas veidam, jo arī tām varēja iestāties invaliditātes risks. Lai konstatētu, vai atšķirīgā attieksme ļauj sasniegt personu ar invaliditāti iekļaušanu sabiedrībā, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai šīs personu grupas izslēgšana no invaliditātes apdrošināšanas radīja tai labvēlīgas vai nelabvēlīgas sekas, proti, vai ar apstrīdēto regulējumu personas ar I vai II grupas invaliditāti tika atbrīvotas no tām nelietderīgiem maksājumiem (maksājumiem, ar kuriem nebūtu saistīti nākotnē sagaidāmi sociālās apdrošināšanas pakalpojumi) vai arī tām netika ļauts veikt iemaksas, kas nākotnē varētu izrādīties būtiskas. Lai atbildētu uz šo jautājumu, Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kurā brīdī būtu atzīstams, ka personai ir iestājies invaliditātes risks un radušās ar to saistītās tiesības uz invaliditātes pensiju, proti, kas ir konkrētais risks, pret kuru persona parasti ir apdrošināta, veicot attiecīgās sociālās apdrošināšanas iemaksas, un kurā brīdī tas var iestāties. 15.1. Lielākā daļa no sociālās apdrošināšanas veidiem attiecas tikai uz personām, kas ir darba ņēmēji vai pašnodarbinātās personas vai atrodas to statusam pielīdzināmā statusā. Tas nozīmē, ka personas, par kurām vai kuras pašas veic sociālās apdrošināšanas iemaksas, ir nodarbinātas un sociālā apdrošināšana ir nesaraujami saistīta ar personas nodarbinātību. Kā izriet no apstrīdētā regulējuma, citiem normatīvajiem aktiem un arī lietas materiāliem, personas ar I vai II grupas invaliditāti apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā varēja strādāt. Arī statistikas dati apliecina, ka zināms skaits personu ar I vai II grupas invaliditāti šajā laikā bija nodarbinātas. Tātad, lai gan I vai II grupas invaliditāte atbilstoši šo invaliditātes grupu aprakstiem ir saistīta ar būtisku darbspēju zudumu, dažas no šīm personām, kuru veselības stāvoklis to pieļāva, tomēr varēja strādāt to vajadzībām pielāgotos apstākļos savā profesijā ar individuālu darba režīmu vai pēc pārkvalifikācijas citā profesijā vai, ja invaliditāte bija smagāka, veikt neliela apjoma darbu to vajadzībām individuāli pielāgotos apstākļos. Proti, vairums personu ar invaliditāti droši vien nebija spējīgas strādāt, tomēr bija konkrēts skaits šādu personu, kuras atsevišķās profesijās varēja būt nodarbinātas. Turklāt invaliditāte ir saistīta ar funkcionāliem ierobežojumiem un ar tiem mijiedarbībā esošiem sociālajiem un vides faktoriem, tātad ir iespējams tas, ka viena persona, kurai ir invaliditāte, nevar strādāt, bet cita persona, kurai ir līdzīgi traucējumi, bet kura atrodas citādā sociālajā vai darba situācijā, var būt spējīga visnotaļ efektīvi strādāt (sk.: ILO. Questions on Disability and Work. Key issues on promoting employment of persons with disabilities, 15 April 2020, Point 14). Arī pašlaik personām ar invaliditāti ir tiesības tikt nodarbinātām tāpat kā ikvienai citai personai un valstij ir pienākums šādu nodarbinātību sekmēt. Nodarbinātība var turpināties tik ilgi, kamēr to ļauj personas fiziskās un garīgās veselības stāvoklis kopsakarā ar sociālo un vides faktoru piemērotību attiecīgajam darbam. Personām ar invaliditāti konkrētais funkcionēšanas ierobežojums var pastiprināties tiktāl, ka vairs neļauj pildīt iepriekš veiktos darba pienākumus. Uz to norādījusi pieaicinātā persona Sustento, uzsverot, ka invaliditāte nav statisks stāvoklis un funkciju traucējumi var padziļināties. Tāpat nav izslēdzama iespēja, ka personai ar jau eksistējošu funkcionēšanas ierobežojumu rodas vēl citas veselības problēmas vai jauni funkcionēšanas ierobežojumi. Savukārt Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošās administratīvās lietas pieteicēja piemērs liecina par tādas situācijas iespējamību, ka personas veselības stāvoklis uzlabojas un ļauj tai kādu laiku strādāt, bet pēc tam atkal pasliktinās, attiecīgi mainoties arī invaliditātes grupai. Šādi apstākļi kopsakarā ar jaunu pielāgojumu trūkumu un citiem aspektiem var novest pie tā, ka persona vairs nespēj turpināt darbu un attiecīgi zaudē nodarbinātību. Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas mērķis ir nodrošināt, lai, iestājoties likumā noteiktiem nelabvēlīgiem apstākļiem, būtu apdrošināts personas risks zaudēt darba ienākumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu un 2018. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2017-09-01 14.1. punktu). Savukārt invaliditātes pensiju sistēmas mērķis ir garantēt personai, kura veselības stāvokļa dēļ vairs nevar pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgū, ienākumu atvietojumu atbilstoši sociālās apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Proti, arī invaliditātes pensiju sistēma ir saistīta ar personas darba ienākumu samazināšanos vai pilnīgu zudumu. Ņemot vērā, ka arī personām ar jau iestājušos I vai II grupas invaliditāti var pastiprināties jau esošie funkcionālie ierobežojumi, rasties jauni funkcionālie ierobežojumi vai kādā citā veidā pasliktināties veselības stāvoklis, tam attiecīgi novedot pie darba attiecību izbeigšanas un darba ienākumu zuduma, var secināt, ka arī šīm personām var iestāties invaliditātes risks. Šādu secinājumu apstiprina arī fakts, ka personas ar III grupas invaliditāti tomēr bija apdrošinātas pret invaliditātes risku, proti, lai gan tām jau bija iestājusies invaliditāte, tās tika apdrošinātas gadījumam, ja funkcionēšanas ierobežojumu pastiprināšanās dēļ darba ienākumi tiktu zaudēti. Līdz ar to invaliditātes apdrošināšana ir saistīta nevis ar pašu invaliditātes iestāšanos, kas šīm personām jau bija konstatēts fakts, bet gan tieši ar darba ienākumu zudumu. Ņemot vērā to, ka personām ar jau noteiktu I vai II grupas invaliditāti ir iespējams gan strādāt, gan arī nonākt tādā situācijā, ka tās veselības stāvokļa dēļ vairs nevar iesaistīties darba tirgū, Satversmes tiesa secina, ka arī šai personu grupai var iestāties invaliditātes risks. 15.2. Atzīstot, ka arī personām ar jau noteiktu invaliditāti var iestāties invaliditātes risks, kas saistīts ar sociālo apdrošināšanu invaliditātes gadījumam, Satversmes tiesa secina, ka arī šīm personām vajadzēja nodrošināt pieeju šim apdrošināšanas veidam. Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka personas ar jau esošu invaliditāti ir īpaši pakļautas veselības stāvokļa pasliktināšanās draudiem un tādēļ tām vēl jo vairāk ir nozīmīgs iepriekšējā ienākumu apjoma atvietojums invaliditātes riska iestāšanās gadījumā. Līdz ar to jāsecina, ka likumdevēja vēlme atbrīvot personas no tām nelietderīgiem maksājumiem netika īstenota tiesiski un personām ar I vai II grupas invaliditāti tika atņemtas tiesības uz tām piemērojamu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu. Proti, īpašā pasākuma mērķis - veicināt personu ar I vai II grupas invaliditāti iekļaušanu darba tirgū - nevarēja tikt saistīts ar liegumu veikt tādas sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas šīm personām varētu nodrošināt tām nākotnē piemērojamu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu. Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā esošās administratīvās lietas apstākļi liecina par to, ka likumdevēja noteiktā atšķirīgā attieksme neveicināja arī jau nodarbinātas personas ar I vai II grupas invaliditāti tiesības, jo personai vairs nebija nepieciešama valsts iesaiste tās nodarbinātības veicināšanā. Turklāt persona kādu laiku pirms apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās jau bija veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes riska apdrošināšanai, tomēr tai tika liegta iespēja izmantot šīs iemaksas iepriekšējo ienākumu atvietošanai invaliditātes riska iestāšanās gadījumā. Līdz ar to šāda persona ir acīmredzami nostādīta nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar citām nodarbinātajām personām bez jebkāda objektīva pamatojuma. Līdzīgā īpaši nelabvēlīgā situācijā ir nostādītas arī tās personas, kurām invaliditāte noteikta pēc apstrīdētā regulējuma spēkā stāšanās, bet pirms tam, kad tās nostrādājušas trīs gadus un uzkrājušas atbilstošo apdrošināšanas stāžu. Proti, arī šīm personām ir tiesības tikai uz valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, bet ne invaliditātes pensiju, pat ja šīs personas arī pēc invaliditātes iestāšanās kādu laiku vēl varēja strādāt un strādāja. Arī šajā kontekstā atšķirīgajai attieksmei nav objektīva pamatojuma un šī attieksme ir radījusi tikai negatīvas sekas tās skartajam personu lokam, proti, uz tiesību veicināšanu vērsta īpašā pasākuma vietā šīs personas ir piedzīvojušas tikai savu tiesību samazinājumu. Visbeidzot Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētā norma tās plašākajā tvērumā - likuma "Par sociālo apdrošināšanu" 6. panta otrā daļa - neparedzēja personu ar I vai II grupas invaliditāti apdrošināšanu arī bezdarba gadījumam. No šāda normas tvēruma secināms, ka apstrīdētās normas pieņemšanas rezultātā personām ar I vai II grupas invaliditāti darba zaudēšanas gadījumā, kas nebija saistīts ar maternitāti, slimību, darba negadījumu vai vecuma pensijai nepieciešamā vecuma sasniegšanu, iepriekšējo ienākumu atvietojums vispār netika nodrošināts, jo to neietver neviens sociālās apdrošināšanas pakalpojums. Līdz ar to atšķirīgā attieksme nebija vērsta uz personu ar I vai II grupas invaliditāti tiesību un iespēju veicināšanu un ne tikai nesasniedza īpašā pasākuma mērķi un nenodrošināja personām ar invaliditāti vienlīdzību pēc būtības, bet pat pasliktināja to tiesisko stāvokli. Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ir norādījusi, ka nolaidības, nezināšanas, aizspriedumu un maldīgu pieņēmumu dēļ, kā arī izslēgšanas, nošķiršanas vai nodalīšanas rezultātā cilvēkiem ar invaliditāti ļoti bieži ir liegts izmantot savas ekonomiskās, sociālās vai kultūras tiesības vienlīdzīgi ar personām bez invaliditātes (sk.: Committee on Economic, Social and Cultural Rights, "General Comment No. 5: Persons with Disabilities", 9 December 1994, E/1995/22, Para 15). Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētā regulējuma pamatā varēja būt likumdevēja labticīga vēlme samazināt personām ar I vai II grupas invaliditāti piemērojamo nodokļu nastu, tomēr apstrīdētais regulējums ir jāvērtē pēc tā atbilstības īpašā pasākuma mērķim veicināt personu ar I vai II grupas invaliditāti nodarbinātību. Apstrīdētais regulējums rada ar invaliditāti saistītas negatīvas sekas, neļaujot personām ar invaliditāti izmantot tām pienākošās tiesības un nesekmējot iekļaujošu vienlīdzību. Šādai atšķirīgajai attieksmei nevar būt attaisnojuma. Tātad ar apstrīdēto regulējumu radītā atšķirīgā attieksme ir diskriminējoša un apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 91. pantam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu.