16. Article

Ņemot vērā to, ka apstrīdētais regulējums ir zaudējis spēku, Satversmes tiesai šajā spriedumā nav jālemj par tā spēka zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14. janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 11. punktu). Taču Pieteikuma iesniedzēja lūdz attiecībā uz pieteicēju apstrīdēto regulējumu atzīt par spēkā neesošu no brīža, kad radās tā pamattiesību aizskārums, proti, no apstrīdētā regulējuma piemērošanas brīža. Tas esot nepieciešams, lai izspriestu izskatāmo administratīvo lietu, proti, noteiktu, ka pieteicējam ir tiesības uz invaliditātes pensiju. Turklāt 2020. gada 21. februārī Satversmes tiesā saņemta Augstākās tiesas vēstule, kurā norādīts, ka tiesa apturējusi tiesvedību līdzīgā lietā. Nevar izslēgt iespējamību, ka vēl kāda persona ir vēlējusies aizsargāt savas ar apstrīdēto regulējumu aizskartās pamattiesības. Satversmes tiesa secina, ka tikai tādā gadījumā, ja apstrīdētais regulējums tiktu atzīts par spēkā neesošu no konkrēta brīža pagātnē, pieteicējam un citām salīdzināmā situācijā esošām personām rastos tiesības saņemt invaliditātes pensiju. Tomēr Saeima savā atbildes rakstā ir norādījusi, ka šāda rīcība varētu atstāt negatīvu ietekmi uz budžeta stabilitāti un valsts spēju nodrošināt citu personu tiesības, jo par personām ar invaliditāti, kuras apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā bija darba ņēmēji, neesot veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Tas arī neatbilstu sociālās apdrošināšanas pamatprincipam, ka personas tiesības uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem ir cieši saistītas ar pienākumu veikt attiecīgas iemaksas speciālajā budžetā, un būtu netaisnīgi pret personām, kuras šādas iemaksas ir veikušas. Saeimas viedoklim piekrīt arī pieaicinātā persona Labklājības ministrija, norādot: ja apdrošināšanas stāžā tiktu ieskaitīti periodi, kuros nav veiktas attiecīgajam riskam paredzētās sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, un pensija vai pabalsts tiktu aprēķināts no ienākumiem, no kuriem nebija paredzēts veikt sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas atbilstoši konkrētajam apdrošināšanas veidam, rastos risks sociālās apdrošināšanas sistēmas pastāvēšanai ilgtermiņā. Savukārt VSAA norāda, ka, ņemot vērā nodarbināto personu ar I vai II grupas invaliditāti skaitu 1998.-2002. gadā, šo personu veicamo iemaksu objektu summu, invaliditātes apdrošināšanas iemaksu likmi attiecīgajā gadā un attiecīgā aprēķina rezultātu izsakot 2020. gada cenās, papildu finansējums, kas būtu nepieciešams, lai segtu darba ņēmēju ar I vai II grupas invaliditāti sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes gadījumam, esot 1,8 miljoni euro. Līdz ar to, apsverot, no kura brīža apstrīdētais regulējums atzīstams par spēkā neesošu, uzmanība pievēršama sprieduma ietekmei uz valsts budžetu. Satversmes tiesa piekrīt tam, ka izskatāmajā lietā radusies faktiskā situācija ir pretrunā ar sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem. Lai personai būtu tiesības uz sociālās apdrošināšanas pakalpojumu, būtiski ir tas, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas ir veiktas vai tādas bija jāveic (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 10. punktu). Personai salīdzinājumā ar citām personām, kurām tiek sniegti sociālās apdrošināšanas pakalpojumi, nevar tikt sniegts tāds pakalpojums, kas nav proporcionāli samērīgs ar šīs personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 31. janvāra sprieduma lietā Nr. 2012-09-01 12.1. punktu). Tomēr jāņem vērā, ka šāda situācija radusies likumdevēja aktīvas darbības dēļ, proti, nosakot atšķirīgu attieksmi uz aizliegta kritērija pamata un attiecīgi liedzot personām ar invaliditāti veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes pensijas saņemšanai nākotnē. Tajā pašā laikā atbilstoši likuma "Par valsts pensijām" 16. panta otrajai daļai personām ar I un II grupas invaliditāti invaliditātes pensija ir vismaz 1,6 reizes lielāka par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu invaliditātes gadījumā. Ja personas tiesību aizskārums radies tieši nepieļaujamas valsts darbības dēļ, tad valsts nevar attaisnot aizskāruma nenovēršanu ar tā novēršanas līdzekļa izmaksām, ciktāl tās nav nesamērīgi augstas. Vēl jo vairāk šādi attaisnojumi nav pieļaujami gadījumos, kad jau tā sociāli mazaizsargātas grupas ir nostādītas vēl nelabvēlīgākā stāvoklī uz diskriminējoša kritērija pamata. Tādējādi atbilstoši vienlīdzības principam personu ar I vai II grupas invaliditāti apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā nostrādātais darba laiks būtu ņemams vērā, nosakot šo personu apdrošināšanas stāžu. Līdz ar to apstrīdētais regulējums ir atzīstams par spēkā neesošu no tā spēkā stāšanās brīža attiecībā uz visām personām ar I vai II grupas invaliditāti. Nolēmumu daļa Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa nosprieda: atzīt likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 6. panta otro daļu (redakcijā, kas bija spēkā no 1998. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim), ciktāl tā neparedz personu ar I vai II grupas invaliditāti pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam un spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās brīža. Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā. Tiesas sēdes priekšsēdētāja