2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 109. pantam, ciktāl tā nepieļauj darba ņēmēju, kuriem noteikta I vai II grupas invaliditāte, pakļaušanu invaliditātes apdrošināšanai. Pieteikuma iesniedzējas izskatīšanā ir administratīvā lieta, kas ierosināta pēc personas pieteikuma par tāda labvēlīga administratīvā akta izdošanu, ar kuru pieteicējam tiktu piešķirta invaliditātes pensija. Pieteicējs, kuram noteikta invaliditāte kopš bērnības, laikā no 1997. gada oktobra līdz 2000. gada oktobrim bijis darba ņēmējs. 2016. gadā Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk - VSAA) atteikusies pieteicējam piešķirt invaliditātes pensiju, secinot, ka viņa apdrošināšanas stāžā, kas dotu tiesības uz invaliditātes pensiju, nevarot ieskaitīt darba periodu no 1998. gada janvāra līdz 2000. gada oktobrim, jo atbilstoši minētajā periodā spēkā bijušajai apstrīdētajai normai darba ņēmēji, kuriem noteikta I vai II grupas invaliditāte, nebija pakļauti invaliditātes apdrošināšanai. Tātad par darba ņēmējiem, kuriem apstrīdētās normas spēkā esības laikā bija noteikta I vai II grupas invaliditāte, neesot maksātas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai un šajā periodā nostrādātais laiks minētajām personām neveidojot invaliditātes pensijas saņemšanai nepieciešamo apdrošināšanas stāžu. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka invaliditātes pensija ir atzīstama par tādu sociālo pakalpojumu, kas ietilpst Satversmes 109. pantā garantēto tiesību uz sociālo nodrošinājumu tvērumā, un valsts rīcībai šajā jautājumā jāatbilst tiesiskās vienlīdzības principam. Tomēr tiesiskās vienlīdzības principam un attiecīgi arī Satversmes 91. pantam neatbilstot tāda situācija, ka personām ar I vai II grupas invaliditāti tika liegts būt apdrošinātām atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas veidam un secīgi tiek liegtas tiesības uz invaliditātes pensiju. Aplūkojamā situācijā pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties vairākas personu grupas. Pirmkārt, pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties: 1) darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta pēc tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs gadus, un 2) darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta pirms tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs gadus, tostarp darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta jau pirms darba gaitu uzsākšanas. Minētās grupas esot salīdzināmas, jo pie abām grupām piederošas personas varot nonākt tādā situācijā, kad invaliditātes dēļ tās vairs nevar pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgū un attiecīgi saglabāt tādus pašus darba ienākumus kā iepriekš. Apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret minētajām personu grupām. Laikā, kad bija spēkā apstrīdētā norma, persona bez invaliditātes, kas bijusi darba ņēmējs, esot tikusi apdrošināta citstarp arī atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas veidam. Ja šādai personai pēc vismaz triju gadu nostrādāšanas tika noteikta I vai II grupas invaliditāte, šis darba stāžs bijis ieskaitāms invaliditātes pensijas saņemšanai nepieciešamajā apdrošināšanas stāžā un personai esot tiesības uz invaliditātes pensiju. Savukārt tādu darba ņēmēju, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta jau pirms darba gaitu uzsākšanas, apdrošināšanu atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas veidam apstrīdētā norma neesot pieļāvusi, un, ja šāda persona invaliditātes dēļ beigusi strādāt, tai neesot tiesību uz invaliditātes pensiju, jo neesot šīs pensijas piešķiršanai nepieciešamā apdrošināšanas stāža. Otrkārt, pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodoties arī: 1) personas ar I vai II grupas invaliditāti, kuras ir bijušas darba ņēmēji laikā no 1998. gada 1. janvāra līdz 2002. gada 31. decembrim (proti, laikā, kad bija spēkā apstrīdētā norma), un 2) personas ar I vai II grupas invaliditāti, kuras ir bijušas darba ņēmēji laikā no 1996. gada 1. janvāra līdz 1997. gada 31. decembrim (proti, laikā, kad bija spēkā likums "Par sociālo nodokli") un/vai no 2003. gada 1. janvāra līdz šim brīdim (proti, pēc Grozījumu spēkā stāšanās). Gan tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas, gan arī regulējums, kas ir spēkā pēc apstrīdētās normas, paredzot, ka darba ņēmēji ar I vai II grupas invaliditāti ir apdrošināmi citstarp atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas veidam. Tātad arī pret šīm personu grupām, kuras atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi. Ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot, pirmkārt, pakļaut invaliditātes apdrošināšanai tikai tādas personas, kurām invaliditātes riska iestāšanās ir faktiski iespējama, un tādējādi aizsargāt arī sabiedrības labklājību un, otrkārt, veicināt personu ar invaliditāti nodarbinātību. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa - pret invaliditātes risku apdrošināt tikai tādas personas, kurām šāds risks faktiski var iestāties, - sasniegšanai. Likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu" reglamentētās sociālās apdrošināšanas sistēmas kā valsts organizēta pasākumu kopuma mērķis esot nodrošināt to, lai persona, iestājoties likumā paredzētajiem nelabvēlīgajiem apstākļiem, būtu apdrošināta pret risku zaudēt darba ienākumu. Attiecīgi par risku, pret kuru persona tiek apdrošināta, veicot sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai, esot uzskatāms risks invaliditātes dēļ zaudēt darba ienākumu, nevis tikai invaliditātes iestāšanās pati par sevi. Darba ņēmējam varot rasties tāda situācija, ka palielinās ar jau iepriekš konstatētu invaliditāti saistītais funkcionēšanas ierobežojums, līdz ar to arī darbspēju zudums un viņš vairs nespēj veikt iepriekš veikto darbu un saglabāt tādus pašus darba ienākumus kā pirms veselības stāvokļa pasliktināšanās. Ar šādu regulējumu netiekot sasniegts arī mērķis nodrošināt sabiedrības labklājību, jo faktiski tas pakļaujot īpaši aizsargājamu darba ņēmēju grupu, kuriem sociālā aizsardzība nepieciešama visvairāk, riskam darba ienākumu zaudēšanas gadījumā nesaņemt pienācīgu ienākumu atvietojumu invaliditātes pensijas veidā. Visbeidzot, leģitīmais mērķis - personu ar invaliditāti nodarbinātības veicināšana - neattaisnojot apstrīdētās normas radīto atšķirīgo attieksmi un tās sekas. Pieteikuma iesniedzēja gan atzīst, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes samazinājums par vairāk nekā 5 procentiem par darbinieka ar I vai II grupas invaliditāti nodarbināšanu varēja stimulēt darba devējus pieņemt šādas personas darbā, bet norāda, ka likumdevējam vajadzējis meklēt risinājumus tāda regulējuma pieņemšanai, kas neliegtu minēto darba ņēmēju grupu apdrošināt pret risku zaudēt darba ienākumu invaliditātes dēļ. Pat ja varētu pieņemt, ka apstrīdētā norma ir vērtējama kā leģitīmā mērķa sasniegšanai piemērots un nepieciešams līdzeklis, tā esot acīmredzami nesamērīga. Izskatāmajā lietā esot jāsamēro personu ar I vai II grupas invaliditāti interese nepieciešamības gadījumā saņemt no valsts atbilstošu sociālo nodrošinājumu, no vienas puses, un valsts interese veicināt personu ar invaliditāti nodarbinātību un tādējādi nodrošināt sabiedrības kopējās labklājības aizsardzību, no otras puses. Invaliditātes pensija esot personai labvēlīgāks sociālā nodrošinājuma veids nekā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts, jo tās apmērs ir atkarīgs no personas veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un apdrošināšanas stāža, turklāt pat minimālā invaliditātes pensija personām ar I vai II grupas invaliditāti ir lielāka nekā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts. Tomēr likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, neesot ņēmis vērā to, ka darba ņēmējs ar I vai II grupas invaliditāti tādā gadījumā, ja viņš invaliditātes dēļ zaudēs darba ienākumu, apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā saņems mazāk labvēlīga veida sociālo nodrošinājumu. Labums, ko sabiedrība varētu iegūt ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās attieksmes dēļ - personu ar invaliditāti nodarbinātības veicināšana, kas hipotētiski pozitīvi ietekmētu gan personu ar invaliditāti labklājību, gan visas sabiedrības labklājību kopumā -, neesot samērīgs ar zaudējumu, kas jāpacieš personām ar I vai II grupas invaliditāti. Turklāt, kā izrietot no Pieteikuma iesniedzējas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, personu ar invaliditāti nodarbinātība laikā, kad bija spēkā apstrīdētā norma, būtiski neesot palielinājusies, tātad tās leģitīmais mērķis nemaz neesot sasniegts. Lai izspriestu administratīvo lietu, Pieteikuma iesniedzēja lūdz apstrīdēto normu attiecībā uz pieteicēju atzīt par spēkā neesošu no brīža, kad tā viņam tika piemērota.