3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 109. pantam. Ar likuma "Par valsts pensijām" spēkā stāšanos 1996. gada 1. janvārī Latvijā esot ieviesti uz apdrošināšanas iemaksām balstītas valsts obligātās pensiju apdrošināšanas sistēmas principi, saskaņā ar kuriem ikviena persona, kas veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas, iestājoties kādam apdrošināšanas riskam, ir tiesīga saņemt veiktajām iemaksām atbilstošus maksājumus likumā noteiktajā kārtībā un apjomā. Savukārt likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" mērķis esot bijis noteikt sociālās apdrošināšanas vispārīgos principus un regulēt tās finansiālo un organizatorisko struktūru. Viens no aspektiem, kas esot ņemti vērā, pakļaujot personas konkrētiem sociālās apdrošināšanas veidiem, bijis tas, kādi apdrošināšanas gadījumi reāli var iestāties un kādu ietekmi tie varētu atstāt uz konkrēto personu grupu. Pieteikuma iesniedzējas norādītās grupas - darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta pēc tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs gadus, un darba ņēmēji, kuriem I vai II grupas invaliditāte noteikta pirms tam, kad viņi nostrādājuši vismaz trīs gadus, - neatrodoties vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Šis secinājums izrietot no fakta, ka apstrīdētā norma pati par sevi nenosaka to, kam ir tiesības saņemt invaliditātes pensiju. No apstrīdētās normas izrietot tikai tas, ka personas ar I vai II grupas invaliditāti nav pakļautas invaliditātes apdrošināšanai. Invaliditātes pensiju sistēmas mērķis esot garantēt personai, kura veselības stāvokļa dēļ vairs nespēj pilnvērtīgi iesaistīties darba tirgū, ienākumu atvietojumu atbilstoši sociālās apdrošināšanas iemaksām. Līdz ar invaliditātes iestāšanos iestājoties arī apdrošināšanas gadījums, proti, persona nespējot pilnvērtīgi veikt darba pienākumus un līdz ar to daļēji vai pilnībā zaudējot darba ienākumu. Savukārt personām, kurām invaliditāte nav iestājusies, vēl neesot iestājies arī apdrošināšanas gadījums, tādēļ to pakļaušanai invaliditātes apdrošināšanai esot bijis racionāls pamats. Neesot salīdzināmas arī personas ar I vai II grupas invaliditāti, kuras bija darba ņēmēji apstrīdētās normas spēkā esības laikā, un personas ar I vai II grupas invaliditāti, kuras bija darba ņēmēji pēc Grozījumu spēkā stāšanās, jo apstrīdētās normas spēkā esības laikā otra minētā salīdzināmā grupa nemaz neesot pastāvējusi. Tāpat izskatāmās lietas ietvaros neesot salīdzināmas personas ar I vai II grupas invaliditāti, kuras bija darba ņēmēji laikā, kad bija spēkā likums "Par sociālo nodokli", un personas ar I vai II grupas invaliditāti, kuras bija darba ņēmēji laikā, kad bija spēkā apstrīdētā norma, jo apstrīdētajai normai neesot atpakaļvērsta spēka un tā neesot noteikusi, kādiem sociālās apdrošināšanas veidiem bija jāpakļauj personas, kas tika nodarbinātas pirms tās spēkā stāšanās. Ja tiktu pieņemts, ka pret personām ar I vai II grupas invaliditāti salīdzinājumā ar kādu citu personu grupu ir vērsta atšķirīga attieksme, tad tā esot noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu, tai esot leģitīms mērķis - sabiedrības labklājības aizsardzība, kas ietverot gan personu ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanu, gan arī sociālās drošības sistēmas stabilitātes sekmēšanu, - un tā atbilstot arī samērīguma principam. Apstrīdētās normas darbības rezultātā darba devējam, kas nodarbināja personu ar I vai II grupas invaliditāti, esot bijis jāiemaksā valsts budžetā par 6,75 procentiem mazāka valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likme nekā darba devējam, kas nodarbināja personu bez invaliditātes vai ar III grupas invaliditāti. Regulējums, kas paredz samazinātu nodokļu nastu darba devējam, kurš nodarbina personu ar I vai II grupas invaliditāti, esot vērsts uz mazturības riskam pakļautas personu grupas iekļaušanu darba un profesionālajā dzīvē, kā arī uz to, lai attiecīgās personas saņemtu darba ienākumu un vismaz daļēji spētu apmierināt savas vajadzības. Tādējādi esot veicināta gan konkrētas sabiedrības grupas, gan arī visas sabiedrības labklājība. Turklāt, sociāli apdrošinot personas tādiem apdrošināšanas gadījumiem, kas tām primāri var iestāties, tiekot veicināta sociāli apdrošināto personu sociālo iemaksu samērība ar sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem, kurus tās ir tiesīgas saņemt. Apstrīdētā norma esot piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai. Nodokļu sloga mazināšana esot vispāratzīts līdzeklis personu ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanai. Tāpat konkrētajā laika periodā neesot bijis citu līdzekļu, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē, vienlaikus pakļaujot personas ar I vai II grupas invaliditāti sociālajai apdrošināšanai atbilstoši invaliditātes apdrošināšanas veidam. Izšķiršanās par to, kādos gadījumos un kādā apmērā personām ir sniedzams atbalsts, ietilpstot likumdevēja rīcības brīvības ietvaros un tiekot izdarīta, izvērtējot valsts ekonomiskās iespējas un sociālās apdrošināšanas budžeta ilgtspēju, sabiedrības vajadzības un citus apstākļus. Izvērtējot, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu, esot jāņem vērā tas, ka apstrīdētā norma tika pieņemta laika periodā, kad uzņēmumiem bija lielas finansiālās grūtības. Apstrīdētās normas pieņemšanas rezultātā sociālās apdrošināšanas likme, kas bija jāmaksā darba devējam, nodarbinot personu ar invaliditāti, esot samazināta, tādējādi veicinot šādu personu nodarbinātību. Attiecīgi šīs personas esot varējušas nodrošināt sev nepieciešamos iztikas līdzekļus un uzkrāt vecuma pensijas kapitālu. Šāds ieguvums esot lielāks nekā ierobežojums, kas liedza šīm personām tikt pakļautām invaliditātes apdrošināšanai. Turklāt tādā gadījumā, ja apstrīdētā norma nebūtu pieņemta, personu ar I vai II grupas invaliditāti nodarbinātības iespējas ekonomiski sarežģīto apstākļu dēļ, visticamāk, būtu ļoti ierobežotas. Līdz ar to apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā attieksme esot samērīga ar tās leģitīmo mērķi. Papildus Saeima norāda, ka apstrīdētās normas atzīšana par spēkā nebijušu nemainīšot faktu, ka šīs normas spēkā esības periodā sociālās apdrošināšanas iemaksas par personām ar I vai II grupas invaliditāti netika veiktas. Šādas iemaksas mūsdienās nebūtu iespējams saņemt no darba devējiem, kuri savu darbību jau ir beiguši. Savukārt pienākums visas izmaksas segt valstij varētu atstāt negatīvu ietekmi uz budžeta stabilitāti un valsts spēju nodrošināt citu personu tiesības. Tas arī neatbilstu sociālās apdrošināšanas pamatprincipam, atbilstoši kuram personas tiesības uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem ir proporcionāli un cieši saistītas ar pienākumu izdarīt attiecīgas iemaksas speciālajā budžetā, un būtu netaisnīgi pret personām, kuras šādas iemaksas ir veikušas.