4. Article

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. un 109. pantam, kā arī Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām (turpmāk - Konvencija) 5., 27. un 28. pantam un Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts) 2. panta 2. punktam un 9. pantam. Tiesībsargs piekrīt Pieteikuma iesniedzējas norādei uz abām salīdzināmajām personu grupām. Tiesībsargs jau 2010. gadā esot norādījis uz to, ka atšķirīgās attieksmes mērķis - pakļaut personas tiem sociālās apdrošināšanas veidiem, kuru riski reāli var iestāties, - nav atzīstams par leģitīmu. Pirmkārt, šāda kārtība esot pretrunā ar sociālās apdrošināšanas principiem, jo sociālās apdrošināšanas pamatprincips ir iepriekš gūto ienākumu atvietojums, iestājoties vai turpinoties kādam sociālās apdrošināšanas riskam. Otrkārt, apstrīdētā norma radījusi absurdu situāciju, atņemot personām ar invaliditāti tiesības uzkrāt invaliditātes pensijas saņemšanai nepieciešamo triju gadu apdrošināšanas stāžu. Apstrīdētās normas darbības rezultātā personas ar I vai II grupas invaliditāti, kurām nebija nepieciešamā apdrošināšanas stāža (un kuru tās nemaz nevarēja uzkrāt), esot turpinājušas saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, nevis invaliditātes pensiju, kas būtu bijusi lielāka un tiktu pārskatīta atbilstoši likuma nosacījumiem. Treškārt, gan darba ņēmēji, gan pašnodarbinātie, kuri sasnieguši vecumu, kas dod tiesības uz vecuma pensiju, esot bijuši (un arī pašlaik esot) pakļauti pensiju apdrošināšanai, proti, apdrošināšanai pret tādu risku, kas jau ir iestājies, - tātad attiecībā uz šīm personām minētais princips neesot ievērots. Personu ar invaliditāti iesaistīšana darba tirgū esot atzīstama par leģitīmu mērķi, taču konkrētajā gadījumā šis mērķis neesot sasniegts, jo neesot bijis konstatējams personu ar invaliditāti nodarbinātības pieaugums. Tātad arī šis mērķis neesot attaisnojis personas tiesību ierobežošanu. Turklāt, kā liecinot šobrīd pastāvošie personu ar invaliditāti nodarbinātības veicināšanas pasākumi, šo mērķi esot bijis iespējams sasniegt ar citiem, personu tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Bez objektīva pamata izslēdzot no sociālās apdrošināšanas sistēmas personas ar I vai II grupas invaliditāti, t. i., vienu no īpaši aizsargājamām personu grupām, neesot iespējams arī sasniegt mērķi nodrošināt sabiedrības labklājību. Mainot sociālo un ekonomisko tiesību regulējumu, valstij esot jāvadās no Pakta 2. pantā noteiktā mērķa, t. i., pēc iespējas vairāk jāuzlabo sociālo un ekonomisko tiesību īstenošana. Ja valsts pieņem kādu lēmumu, kas tomēr pasliktina sociālo un ekonomisko tiesību īstenošanu, tad valstij ar vislielāko rūpību esot jāapsver šīs izmaiņas un pilnībā jāpamato tiesību ierobežojuma nepieciešamība. Papildus tam, pēc tiesībsarga ieskata, apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 91. pantam ir vērtējama caur diskriminācijas aizlieguma prizmu. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, neesot pienācīgi izvērtējis tās nepieciešamību. Balstoties uz maldīgiem apsvērumiem, likumdevējs ar apstrīdēto normu esot pieļāvis atšķirīgu attieksmi uz aizliegta kritērija - invaliditātes - pamata. Visbeidzot, tiesībsargs piekrīt tam, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros tiesības uz izmaksām no sociālās apdrošināšanas līdzekļiem ir cieši saistītas ar pienākumu izdarīt attiecīgas iemaksas speciālajā budžetā. Sociālo iemaksu veikšana esot būtiska vienojoša pazīme gadījumos, kad tiek izvērtētas sociālos pakalpojumus saņemošu personu grupu kopīgās un atšķirīgās pazīmes. Tomēr konkrētajā gadījumā salīdzināmās grupas esot vērtējamas pēc darba ņēmēja statusa esības, nevis pēc tā, vai ir veiktas iemaksas invaliditātes apdrošināšanai. Tā kā valsts nepamatoti ierobežojusi personu ar I vai II grupas invaliditāti tiesības tikt pakļautām invaliditātes apdrošināšanai, valstij esot jāuzņemas atbildība un jārada mehānisms šā pārkāpuma novēršanai. Pieaicinātās personas viedoklim tiesībsargs pievienojis arī 2007., 2010. un 2013. gadā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijai sakarā ar apstrīdētās normas neatbilstību Satversmei nosūtīto vēstuļu kopijas.