5. Article

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. un 109. pantam. Personas ar smagu invaliditāti jau sākotnēji esot atradušās citādā situācijā nekā veselas darbspējīgas personas vai personas ar nelielu darbspēju zudumu. Sabiedrības interesēs esot tas, lai personas ar invaliditāti spētu sevi nodrošināt ar darbā gūto ienākumu, bet šī interese esot skatāma kontekstā ar darba devēju vēlmi un iespējām šādas personas nodarbināt. Sociālās apdrošināšanas pamatprincips esot apdrošināt personas pret tiem riskiem, kuri varētu iestāties nākotnē. Invaliditātes risks esot risks invaliditātes iestāšanās dēļ zaudēt darbā gūstamos ienākumus. Līdz ar to atšķirīgi esot vērtējami gadījumi, kad smagas invaliditātes risks jau ir iestājies, piemēram, kopš bērnības, un gadījumi, kad invaliditātes risks iestājas pēc tam, kad darbspējīga persona vai persona ar nelielu darbspēju zudumu ir bijusi nodarbināta. Tādējādi salīdzināmās personu grupas esot personas, kurām smaga invaliditāte bija jau pirms darba gaitu uzsākšanas, un personas, kurām pirms darba gaitu uzsākšanas invaliditātes nebija (vai bija mērena invaliditāte, t. i., neliels darbspēju zudums). Atšķirīga attieksme pret personām, kurām apdrošināšanas risks jau ir iestājies, esot ne tikai pieļaujama, bet pat nepieciešama. Personas ar I vai II grupas invaliditāti neesot bijušas pakļautas invaliditātes apdrošināšanas riskam, jo tas šīm personām jau bija iestājies. Ņemot vērā minēto, vajagot atzīt, ka apstrīdētā norma atbilst tiesiskās vienlīdzības principam. Apstrīdētajai normai esot bijuši divi mērķi: 1) apdrošināt personas pret tiem riskiem, kuri tām varētu iestāties nākotnē un kuru iestāšanās dēļ tās varētu zaudēt darba ienākumus, un 2) veicināt personu ar ļoti smagu invaliditāti iesaistīšanos darba tirgū. Sociālās drošības sistēma esot veidota, ņemot vērā to, ka personas, kuras spēj strādāt, nodrošina sevi pašas, bet sociālā palīdzība tiek nodrošināta tikai tām personām, kuras nespēj sevi nodrošināt ar darba ienākumiem. Tādējādi no 1996. gada 1. janvāra, kad notika pāreja uz sociālās apdrošināšanas sistēmu, kas balstīta uz individualizētām sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām, sociālā nodokļa likme par personām ar invaliditāti esot palielināta no 8 procentiem uz 38 procentiem, attiecīgi palielinoties arī no darba ņēmēja ieturētajai valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu likmei. Apstrīdētā norma esot pieņemta, ievērojot personas ar invaliditāti pārstāvošo organizāciju lūgumus saglabāt samazinātu sociālā nodokļa likmi un pamatojoties uz apdrošināšanas pamatprincipu, kā arī tādēļ, lai aizsargātu personas ar ļoti ierobežotām darbspējām un veicinātu to iesaistīšanos darba tirgū. Apstrīdētās normas darbības laikā ārstu komisijas personām ar I vai II grupas invaliditāti visbiežāk esot noteikušas darbnespēju. Līdz ar to šīm personām risks zaudēt darba ienākumus invaliditātes dēļ neesot bijis tik būtisks kā iespēja vispār tikt iesaistītām darba tirgū un gūt papildu ienākumu. Darba devēju izmaksas par personām ar invaliditāti bijis nepieciešams samazināt, lai saglabātu un iesaistītu šīs personas darba tirgū. Papildus tam viens no likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" mērķiem esot bijis pakļaut nodarbinātās personas sociālajai apdrošināšanai pret tiem riskiem, kas tām varētu iestāties. Personām ar I vai II grupas invaliditāti šis apdrošināšanas risks - smaga invaliditāte un ļoti ierobežota darbspēja - jau esot bijis iestājies. Ņemot vērā vēsturisko kontekstu, t. i., jo īpaši ekonomisko situāciju valstī, prezumpciju par personu ar I un II grupas invaliditātes smagumu un ļoti lielo darbspēju zudumu, kā arī to, ka personas ar I vai II invaliditātes grupu tika īpaši aizsargātas sociālās palīdzības ietvaros, izraudzītie līdzekļi esot bijuši pamatoti un atbilstoši apstrīdētās normas leģitīmo mērķu sasniegšanai. Tādējādi apstrīdētā norma esot bijusi samērīga un piemērota abu leģitīmo mērķu sasniegšanai. Apstrīdētās normas grozījumi savukārt esot pieņemti tādēļ, lai uz apdrošināšanas principiem balstītā sistēmā varētu nodrošināt invaliditātes pensijas pārrēķinu, proti, veikt izmaksas par risku, pret kuru personas nebija apdrošinātas, un saglabāt pašfinansējošas apdrošināšanas sistēmas ilgtspēju un stabilitāti. Papildus iepriekš minētajam Labklājības ministrija norāda, ka valsts sociālās apdrošināšanas sistēma ir balstīta uz sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām attiecīgajam apdrošināšanas riskam. Neesot pieļaujama valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas izjaukšana, tajā iekļaujot tādas izmaksas, kuras sākotnēji netika paredzētas un kurām nav finanšu seguma sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu veidā. Šādā gadījumā varētu tikt apdraudēta sociālās apdrošināšanas sistēmas pastāvēšana ilgtermiņā. Pēc 2006. gada aprēķiniem, lai segtu nenomaksātās sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai par periodu no 1998. gada 1. janvāra līdz 2003. gada 1. janvārim, esot bijuši nepieciešami 1,3 miljoni latu jeb 1,849 miljoni euro. Patlaban papildus būtu nepieciešami aptuveni 3 miljoni euro.