9. Article

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, pret personām ar I vai II grupas invaliditāti tika vērsta potenciāli nepieļaujama atšķirīga attieksme, kā rezultātā šīm personām ir liegta pieeja daļai no sociālās apdrošināšanas sistēmas. Proti, darba ņēmējiem, kuriem apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā jau bija noteikta I vai II grupas invaliditāte, pieeja invaliditātes apdrošināšanai un no tās izrietošajai invaliditātes pensijai neesot bijusi un joprojām neesot nodrošināta vienlīdzīgi ar pārējām personām. Šāda situācija neatbilstot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam. Savukārt tiesībsargs norādījis, ka jāpārbauda apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam, jo šādas nevienlīdzīgas attieksmes pamatā esot viens no aizliegtajiem kritērijiem - invaliditāte. Satversmes 91. pants noteic: "Visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas." Šajā pantā ir ietverti divi savstarpēji cieši saistīti principi: vienlīdzības princips un diskriminācijas aizlieguma princips. Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu). Savukārt Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais diskriminācijas aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas noteiktās situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot. Diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu attieksmi, kas balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju. Šie kritēriji atspoguļo izšķiršanos par to, kādas pazīmes sabiedrībā principiāli nebūtu pieļaujamas kā atšķirīgas attieksmes pamats. Tādējādi Satversmes 91. panta otrajā teikumā nostiprinātā diskriminācijas aizlieguma principa būtība ir šāda - novērst iespēju, ka demokrātiskā tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, tiktu ierobežotas personas pamattiesības (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 22. punktu). Saskaņā ar Konvenciju invaliditāte ir viens no kritērijiem, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta (sk. Konvencijas 5. pantu). Konvencijas dalībvalstīm ir jānodrošina personu ar invaliditāti tiesības uz sociālo aizsardzību un šo tiesību izmantošanu bez diskriminācijas invaliditātes dēļ (sk. Konvencijas 28. pantu). Šāds aizliegums noteikts arī citos Latvijai saistošos cilvēktiesību dokumentos. Piemēram, Pakta 2. panta otrajā daļā ietvertā norāde uz dalībvalstu apņemšanos garantēt, lai Paktā pasludinātās tiesības "tiktu īstenotas bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no […] citiem apstākļiem", ietver diskrimināciju invaliditātes dēļ (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights, "General Comment No. 5: Persons with Disabilities", 9 December 1994, E/1995/22, Para 5). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Eiropas Cilvēktiesību konvencija) 14. pants, kas nosaka diskriminācijas aizliegumu, aptver arī diskrimināciju invaliditātes dēļ (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 24. oktobra sprieduma lietā "J. D. and A. v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 32949/17 un 34614/17, 82. punktu). Visbeidzot, uz invaliditāti balstītas diskriminācijas aizliegums izriet arī no Eiropas Sociālās hartas (sk. Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2013. gada 11. septembra lēmuma lietā "European Action of the Disabled (AEH) v. France", pieteikums Nr. 81/2012, 132. punktu). Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1. punktu). Tātad invaliditāte ir viens no Satversmes 91. pantā ietilpstošajiem kritērijiem, uz kuru pamata diskriminācija ir aizliegta. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai sociālās apdrošināšanas sistēma, kuras ietvaros personas ar jau iestājušos I vai II grupas invaliditāti nebija pakļautas invaliditātes apdrošināšanai, bet personas bez invaliditātes šai apdrošināšanai bija pakļautas, atbilst Satversmes 91. pantam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu, proti, vai attiecībā uz personām ar I vai II grupas invaliditāti nav pārkāpts diskriminācijas aizliegums.