1. Article — noteic:

"Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Saskaņā ar Satversmes 4. pantu: "Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru." Satversmes 68. pants noteic: "Visiem starptautiskiem līgumiem, kuri nokārto likumdošanas ceļā izšķiramus jautājumus, nepieciešama Saeimas apstiprināšana. Slēdzot starptautiskus līgumus, Latvija nolūkā stiprināt demokrātiju var deleģēt starptautiskām institūcijām daļu no valsts institūciju kompetences. Starptautiskus līgumus, kuros starptautiskām institūcijām tiek deleģēta daļa no valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākums. Latvijas dalība Eiropas Savienībā izlemjama tautas nobalsošanā, kuru ierosina Saeima. Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā." Satversmes 105. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." Satversmes 112. pants paredz: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta." Savukārt saskaņā ar Satversmes 113. pantu: "Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību, kā arī aizsargā autortiesības un patenttiesības." 2. Saeima 1995. gada 2. novembrī pieņēma Augstskolu likumu. Tas stājās spēkā 1995. gada 1. decembrī. 2.1. Augstskolu likuma 5. pantā sākotnēji bija noteikts augstskolu uzdevums izkopt un attīstīt zinātni un mākslu. Ar 2018. gada 21. jūnija likumu "Grozījumi Augstskolu likumā" (turpmāk - 2018. gada 21. jūnija grozījumi Augstskolu likumā) Augstskolu likuma 5. panta trešais teikums tika izteikts jaunā redakcijā: "Tās savā darbībā izkopj un attīsta zinātni, mākslu un valsts valodu." 2.2. Ar 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā tika grozīts arī Augstskolu likuma 56. pants. Šā panta trešās daļas ievaddaļā vārdi "Valsts dibinātās augstskolās" tika aizstāti ar vārdiem "Augstskolās un koledžās". Tādējādi kopš 2019. gada 1. janvāra, kad šie grozījumi stājās spēkā, Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa ir spēkā šādā redakcijā: "Augstskolās un koledžās studiju programmas īsteno valsts valodā. Svešvalodu lietošana studiju programmu īstenošanā iespējama tikai šādos gadījumos: 1) Eiropas Savienības oficiālajās valodās var īstenot studiju programmas, kuras ārvalstu studējošie apgūst Latvijā, un studiju programmas, kuras īsteno Eiropas Savienības programmu un starpvalstu līgumos paredzētās sadarbības ietvaros. Ārvalstu studējošajiem studiju kursu obligātajā apjomā iekļaujama valsts valodas apguve, ja studijas Latvijā ir paredzamas ilgāk par sešiem mēnešiem vai pārsniedz 20 kredītpunktus; 2) ne vairāk par vienu piekto daļu no studiju programmas kredītpunktu apjoma var īstenot Eiropas Savienības oficiālajās valodās, ievērojot, ka šajā daļā nevar ietilpt gala un valsts pārbaudījumi, kā arī kvalifikācijas, bakalaura un maģistra darba izstrāde; 3) studiju programmas, kuru īstenošana svešvalodā ir nepieciešama studiju programmas mērķu sasniegšanai, atbilstoši Latvijas Republikas izglītības klasifikācijai šādās izglītības programmu grupās: valodu un kultūras studijas, valodu programmas. Par studiju programmas atbilstību izglītības programmu grupām lemj licencēšanas komisija; 4) Eiropas Savienības oficiālajās valodās drīkst īstenot kopīgās studiju programmas." Tādējādi Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa noteic, ka Latvijā visas augstskolas, tostarp privātās augstskolas, studiju programmas īsteno valsts valodā. Svešvalodu lietošana studiju programmu īstenošanā iespējama tikai minētajā normā paredzētajos gadījumos. 2.3. Ar 2018. gada 21. jūnija grozījumiem Augstskolu likumā tā pārejas noteikumi tika papildināti ar 49. punktu šādā redakcijā: "Grozījumi šā likuma 56. panta trešajā daļā attiecībā uz studiju programmu īstenošanas valodu stājas spēkā 2019. gada 1. janvārī. Augstskolām un koledžām, kuru studiju programmu īstenošanas valoda neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas nosacījumiem, ir tiesības turpināt studiju programmu īstenošanu attiecīgajā valodā līdz 2022. gada 31. decembrim. Pēc 2019. gada 1. janvāra studējošo uzņemšana studiju programmās ar īstenošanas valodu, kas neatbilst šā likuma 56. panta trešās daļas nosacījumiem, nav atļauta." 3. Divu privāto augstskolu - Rīgas Ekonomikas augstskolas un Rīgas Juridiskās augstskolas - darbību Latvijā regulē speciālie likumi. Tie citstarp ietver arī noteikumus par studiju īstenošanas valodu šajās augstskolās. Likuma "Par Rīgas Ekonomikas augstskolu" 19. panta pirmajā daļā noteikts: "Studijas Augstskolā notiek angļu valodā. Augstskolā bakalaura, maģistra un doktora grāda ieguvei nepieciešamos darbus izstrādā un aizstāv un profesionālās kvalifikācijas eksāmenus kārto angļu valodā." Savukārt Rīgas Juridiskās augstskolas likuma 21. pantā noteikts: "Augstskola īsteno normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā licencētas un akreditētas studiju programmas. Studijas augstskolā notiek angļu valodā vai citā Eiropas Savienības oficiālajā valodā." II. Eiropas Savienības tiesiskais regulējums 4. Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pants noteic tiesības veikt uzņēmējdarbību, bet 56. pants - pakalpojumu sniegšanas brīvību. Uzņēmējdarbības brīvība ir saistīta arī ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā nostiprināto darījumdarbības brīvību. III. Strīda pamatā esošie fakti un tiesvedība Satversmes tiesā 5. Satversmes tiesā tika ierosināta lieta Nr. 2019-12-01 "Par Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešā teikuma, 56. panta trešās daļas un pārejas noteikumu 49. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 105. un 112. pantam". Lieta tika ierosināta pēc divdesmit Saeimas deputātu (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) pieteikuma. Pēc šāda pieteikuma ir veicama normu abstraktā kontrole. Tādu pieteikumu mērķis, kurus Satversmes tiesā iesniedz abstraktās tiesību normu kontroles subjekti, tostarp Saeimas deputāti, ir aizstāvēt publiskās intereses. Šāds pieteikums ir uzskatāms par būtisku instrumentu nozīmīgu valsts un sabiedrības interešu aizsardzībai. Abstraktā tiesību normu kontrole ir līdzeklis, kas kalpo tiesību sistēmas sakārtošanai. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām attiecībā uz visu to personu loku, uz kurām likumdevējs attiecinājis konkrēto regulējumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-25-01 9. punktu). 6. Pieteikuma iesniedzējs pieteikumā Satversmes tiesai norādījis, ka Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešais teikums, 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. Pieteikuma iesniedzējs argumentējis, ka apstrīdētās normas ierobežo privāto augstskolu autonomiju un to mācībspēku un studējošo akadēmisko brīvību, jo uzliek privātajām augstskolām par pienākumu izkopt un attīstīt valsts valodu, kā arī ierobežo privāto augstskolu iespējas īstenot studiju programmas svešvalodās. Tādējādi esot ierobežotas Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz izglītību. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka apstrīdētās normas ierobežo privāto augstskolu tiesības uz iegūtās licences pamata veikt komercdarbību un par maksu sniegt augstākās izglītības pakalpojumu, lai gan šīs tiesības ir aizsargātas ar Satversmes 105. pantā ietvertajām tiesībām uz īpašumu. Privātās augstskolas nevarēšot pilnībā īstenot jau akreditētās programmas angļu valodā un valodās, kas nav Eiropas Savienības oficiālās valodas. Apstrīdētās normas pārkāpjot arī Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskuma principu, saskaņā ar kuru privāto augstskolu dibinātājiem radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka tie varēs gūt labumu no sava īpašuma izmantošanas. Tā kā privātās augstskolas ieguvušas attiecīgās licences un akreditējušas studiju programmas, tās esot paļāvušās uz iespēju turpināt konkrēto komercdarbību. Neesot paredzēta arī saudzējoša pāreja uz jauno regulējumu vai kompensācijas mehānisms. Pieteikuma iesniedzējs arī apgalvo, ka apstrīdētās normas, radot barjeru ienākšanai augstākās izglītības tirgū un liedzot sniegt citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņiem un uzņēmumiem augstākās izglītības pakalpojumus svešvalodās, skar Eiropas Savienības tiesību avotos garantētās tiesības uz brīvu uzņēmējdarbību un brīvu pakalpojumu apriti, kas ir garantētas Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. un 56. pantā, kā arī darījumdarbības brīvību, kas noteikta Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 16. pantā. 7. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 105. un 112. pantam. 7.1. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas neierobežo privāto augstskolu tiesības, jo tiesības uz izglītību aptver tikai studējošo tiesību aizsardzību. Valstij neesot pienākuma garantēt augstāko izglītību valodā, kas nav valsts valoda. Izglītības sistēmas vienotības princips nosakot, ka vienotas valodas pamatprasības ir attiecināmas uz dažādu veidu un līmeņu izglītību. Tādēļ neesot pamata runāt par Satversmes 112. pantā noteikto tiesību ierobežojumu. Pat ja tiktu atzīts, ka šīs tiesības ir ierobežotas, attiecīgais ierobežojums esot noteikts ar likumu, tam esot leģitīms mērķis un tas esot samērīgs ar šo mērķi. 7.2. Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka apstrīdētās normas neierobežo Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības, jo šīs tiesības neparedzot tiesisko aizsardzību personu tiesībām gūt peļņu. Turklāt esot jāņem vērā, ka privātās augstskolas darbojas īpaši regulētā saimnieciskās darbības nozarē, kas ir pakārtota likumdevēja noteikto mērķu izpildei un tikai pēc tam var tikt saistīta ar peļņas gūšanu. Pat ja tiktu atzīts, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības, šāds ierobežojums esot samērīgs, jo privātās augstskolas joprojām varot īstenot Augstskolu likuma prasībām atbilstošas studiju programmas, piedāvāt neformālās izglītības kursus un nodarboties ar pētniecību. Turklāt Augstskolu likuma pārejas noteikumu 49. punkts paredzot pietiekami ilgu pārejas periodu. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Sandis Bērtaitis argumentēja, ka Eiropas Savienības tiesības neierobežo dalībvalstu iespējas izglītības jomā pieņemt tādu normatīvo regulējumu, kāds nepieciešams konstitucionālo vērtību aizsardzībai. Turklāt Augstskolu likuma 56. panta trešajā daļā studiju programmu īstenošanai Eiropas Savienības valodās esot paredzēts īpašs regulējums, tādējādi nenorobežojoties no Eiropas Savienības izglītības telpas. 8. Satversmes tiesa 2020. gada 11. jūnijā taisīja spriedumu lietā Nr. 2019-12-01 (turpmāk - Spriedums). 8.1. Spriedumā Satversmes tiesa secināja, ka Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu ir konkretizējamas kopsakarā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību. Līdz ar to nepieciešams noskaidrot uzņēmējdarbības brīvības saturu, vienlaikus apsverot iespēju vērsties Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Satversmes tiesa arī norādīja, ka nav vēlama tāda situācija, ka saistībā ar iespējamo vēršanos Eiropas Savienības Tiesā jautājums par apstrīdēto normu atbilstību Satversmei netiktu vismaz daļēji atrisināts ilgāku laika posmu. Tādēļ Satversmes tiesa nolēma sadalīt izskatāmo lietu divās lietās - lietā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam un lietā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam. Pirmajā lietā taisāms spriedums, jo tās kontekstā apstrīdētās normas regulē jomu, kas saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. pantu ir Eiropas Savienības dalībvalstu kompetencē. Savukārt otrajā lietā atsākama tās izskatīšana pēc būtības. 8.2. Ņemot vērā augstākās izglītības ciešo saistību ar zinātniskās, mākslinieciskās un citas jaunrades brīvību, lietā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam papildus apstrīdēto normu atbilstībai tiesībām uz izglītību Satversmes tiesa vērtēja arī apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 113. pantam, kas ietver zinātniskās jaunrades brīvību. Spriedumā norādīts, ka ar Augstskolu likuma 5. pantā noteikto pienākumu izkopt un attīstīt valsts valodu likumdevējs ir konkretizējis valsts pozitīvo pienākumu radīt tādu augstākās izglītības regulējumu, kas nodrošina augstskolu darbību sabiedrības interesēs. Turklāt jāņem vērā, ka apstrīdētā norma dod augstskolām plašu rīcības brīvību šā uzdevuma izpildē. Līdz ar to Augstskolu likuma 5. panta pirmās daļas trešais teikums atbilst Satversmes 112. pantam kopsakarā ar 113. pantu. Satversmes tiesa norādīja, ka Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa skatāma kopsakarā ar šā likuma pārejas noteikumu 49. punktu, jo šīs normas veido vienotu regulējumu. Šis regulējums ierobežo privāto augstskolu mācībspēku un studējošo akadēmisko brīvību un privāto augstskolu autonomiju, jo paredz ierobežojumus svešvalodu izmantošanai augstākās izglītības studiju programmu īstenošanā. Ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis, un tas ir piemērots šā mērķa sasniegšanai. Taču Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs nav apsvēris to, vai šo leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Par vienu no šādiem līdzekļiem atzīstams visaptverošs visu privāto augstskolu kvalitātes izvērtējums, uz kura pamata tiktu piešķirta atļauja īstenot studiju programmas svešvalodās. Tāpat regulējums, kas attiecībā uz atsevišķām zinātnes nozarēm vai noteikta līmeņa studijām paredzētu izņēmumus no Augstskolu likuma 56. panta trešās daļas, mazāk ierobežotu privāto augstskolu mācībspēku un studējošo akadēmisko brīvību un privāto augstskolu autonomiju. Līdz ar to Augstskolu likuma 56. panta trešā daļa un pārejas noteikumu 49. punkts neatbilst Satversmes 112. pantam kopsakarā ar 113. pantu, ciktāl šīs apstrīdētās normas attiecas uz privātajām augstskolām. IV. Iemesli, kuru dēļ Satversmes tiesa vēršas Eiropas Savienības Tiesā 9. Saskaņā ar Augstskolu likuma 8. panta pirmo daļu augstskolas Latvijā var dibināt valsts, citas juridiskās, kā arī fiziskās personas, tajā skaitā ārvalstu juridiskās un fiziskās personas. Tādējādi augstākā izglītība ir pakalpojums, ko var sniegt privātpersonu dibināti uzņēmumi. Līguma par Eiropas Savienības darbību 4. pantā noteikts, ka Eiropas Savienība respektē dalībvalstu nacionālo identitāti. Savukārt saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 165. pantu Eiropas Savienība respektē dalībvalstu atbildību par mācību saturu un izglītības sistēmas organizāciju, kā arī kultūru un valodu dažādību. Tādējādi secināms, ka augstākās izglītības saturs un organizācija ir jomas, kas ir Eiropas Savienības dalībvalstu kompetencē. Līdz ar to apstrīdētās normas, kas noteic izglītības iestāžu darbību nolūkā veicināt valsts valodas izkopšanu un attīstību, ir izdotas Eiropas Savienības dalībvalstu kompetencē esošā jomā. Tomēr Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka arī jomās, kas atstātas Eiropas Savienības dalībvalstu kompetencē, piemērojama uzņēmējdarbības brīvība (sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā C-206/19 "KOB", ECLI:EU:C:2020:463, 20. punktu). Brīvība veikt uzņēmējdarbību Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. panta izpratnē nozīmē tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātai personai, kā arī dibināt un vadīt uzņēmumus ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts tiesību akti, kurā šī uzņēmējdarbība tiek veikta. Tātad šī brīvība attiecas gan uz fiziskajām, gan juridiskajām personām. Kā norādījusi Eiropas Savienības Tiesa, uzņēmējdarbības brīvība ir saprotama plaši. Tā ietver Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu un uzņēmumu tiesības pastāvīgā un nepārtrauktā veidā piedalīties citas dalībvalsts saimnieciskajā dzīvē ar nolūku gūt peļņu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 1974. gada 21. jūnija sprieduma lietā 2/74 "Reyners", ECLI:EU:C:1974:68, 25. punktu). Tādējādi arī augstākās izglītības studiju programmu īstenošana par atlīdzību ietilpst uzņēmējdarbības brīvības piemērošanas jomā, ja vienas dalībvalsts pilsonis stabili un ilgstoši veic šo darbību citā dalībvalstī, izmantojot galveno vai pakārtoto uzņēmumu uzņēmējā dalībvalstī. Par šīs brīvības ierobežojumu Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. panta pirmās daļas izpratnē ir uzskatāmi jebkuri pasākumi, kas liedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šīs brīvības izmantošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 13. novembra sprieduma lietā C‑153/02 "Neri", ECLI:EU:C:2003:614, 39. un 41. punktu). 9.1. Vairākas pieaicinātās personas tiesas sēdē lietā Nr. 2019-12-01 Satversmes tiesai norādīja uz to, ka apstrīdētās normas, iespējams, ierobežo Līguma par Eiropas Savienības darbību 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību, jo Augstskolu likuma