11. Article

Satversmes 92. panta pirmais teikums citstarp prasa nodrošināt tiesas objektivitāti jeb neitralitāti. Proti, tiesvedības process nevar būt taisnīgs bez tiesas objektivitātes garantijām, kas atzītas par vienu no Satversmes 92. panta pirmā teikuma elementiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 12.1. punktu un 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 15.1. punktu). Objektivitātei ir svarīga nozīme tiesneša amata pienākumu pienācīgā veikšanā. Tā attiecas ne vien uz pašiem nolēmumiem, bet arī uz procesu, kurā nolēmumi tiek taisīti (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 10.3. punktu). Tiesas objektivitātes jeb neitralitātes prasībai ir divi aspekti - subjektīvais un objektīvais. Pirmkārt, tiesai jābūt subjektīvi neitrālai, proti, nevienam tiesnesim nedrīkst būt personiski aizspriedumi, izlemjot lietu. Subjektīvā jeb personīgā neitralitāte tiek prezumēta, ja vien nav pierādījumu par pretējo. Otrkārt, tiesai jābūt neitrālai arī objektīvajā aspektā. Analizējot tiesas neitralitāti objektīvajā aspektā, nozīme var būt pat pieņēmumam. Turklāt pieņēmuma pamatotību nevar pārbaudīt, raugoties tikai no konkrēta tiesas procesa dalībnieka viedokļa. Ir jāvērtē arī tas, vai šaubas par tiesas neitralitāti varētu būt objektīvi pamatotas, jo demokrātiskā tiesiskā valstī tiesām ir jābauda gan iztiesājamās lietas dalībnieku, gan visas sabiedrības uzticēšanās. Lai konstatētu objektīvās neitralitātes pārkāpumu, pietiek ar to, ka pastāv apstākļi, kas norāda uz iespējamu tiesas objektīvās neitralitātes apdraudējumu. Tas nozīmē, ka ir jāsniedz pietiekamas garantijas tam, lai izslēgtu jebkādas pamatotas lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubas par tiesas objektivitāti (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2. un 14.2.3. punktu un 2018. gada 14. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 13.2. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka pat šķietamai neobjektivitātei ir nozīme, jo tiesnešiem ir ne vien taisnīgi jāspriež tiesa, bet arī jārada pārliecība, ka tiesa tiek spriesta taisnīgi (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2018. gada 6. novembra sprieduma lietā "Ramos Nunes de Carvalho e Sá v. Portugal", pieteikumi Nr. 55391/13, 57728/13 un 74041/13, 149. punktu). Satversmes 92. panta pirmais teikums prasa paredzēt pietiekamus līdzekļus tiesas objektivitātes nodrošināšanai, lai izslēgtu pamatotas šaubas par tiesas objektivitāti, bet neprasa šim nolūkam izmantot kādu vienu konkrētu līdzekli vai noteikt vairākus šā mērķa sasniegšanai paredzētus līdzekļus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 8. punktu). Tiesības pieteikt noraidījumu tiesnesim ir tikai viens no tiesas objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 15.1. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka noraidījuma institūts ir viens no tiesas objektivitātes izvērtēšanas objektīvā testa elementiem (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2009. gada 15. oktobra sprieduma lietā "Micallef v. Malta", pieteikums Nr. 17056/06, 99. punktu). Tiesas objektivitāti ir iespējams nodrošināt dažādos veidos, arī neizmantojot noraidījuma institūtu (sal. sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 8. punktu). Likumdevējam saskaņā ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu ir pienākums ikvienā tiesvedības procesa stadijā nodrošināt tiesas objektivitāti, bet nav pienākuma šā mērķa sasniegšanai ikvienā tiesvedības procesa stadijā obligāti paredzēt noraidījuma institūtu. Likumdevējs ir tiesīgs, ņemot vērā konkrētās tiesvedības procesa stadijas raksturu, paredzēt vienu vai vairākus dažādus līdzekļus tiesas objektivitātes nodrošināšanai, ciktāl šie līdzekļi ir pietiekami, lai nodrošinātu tiesas objektivitāti šajā tiesvedības procesa stadijā. Tātad saskaņā ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu ikvienā tiesvedības procesa stadijā jānodrošina tiesas objektivitāte, paredzot šā mērķa sasniegšanai pietiekamus līdzekļus atbilstoši konkrētās tiesvedības procesa stadijas raksturam.