12. Article

No pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka saskaņā ar apstrīdēto normu jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civillietā pēc Pieteikuma iesniedzējas kasācijas sūdzības izskatīja Augstākās tiesas Civillietu departamenta tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā. Pieteikuma iesniedzēja tiesnešu kolēģijas sastāvu uzzināja pēc tam, kad saņēma lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību, un tādēļ nevarējusi pieteikt noraidījumu vienam no tiesnešiem, par kura objektivitāti tai bijušas šaubas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 1.-2., 85. lp.). Ja persona Satversmes tiesā apstrīd tiesvedības procesa tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, uzskatot, ka tas nenodrošina tiesas objektivitāti, ir būtiski nošķirt jautājumu par apstrīdētā tiesiskā regulējuma satversmību no pieteikuma iesniedzēja subjektīvās attieksmes pret konkrēto tiesvedības procesu. Proti, saskaņā ar Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 1. pantu Satversmes tiesa tai noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu un citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar šo likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesai nav noteikta kompetence pārbaudīt, vai pieteikuma iesniedzēja izteiktās šaubas par konkrēta tiesneša objektivitāti ir pamatotas un vai noraidījuma pieejamība būtu ietekmējusi tiesvedību attiecīgajā lietā. Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz objektīvu tiesu aizskārums šādā gadījumā rodas tad, ja personas lieta ir izskatīta konkrētā procesuālajā kārtībā. Tiesisko regulējumu nevar izprast ārpus tiesību sistēmas, kurā tas funkcionē. Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 14. panta pirmo daļu tiesnesis nevar piedalīties lietas izskatīšanā, ja viņš personiski tieši vai netieši ir ieinteresēts lietas iznākumā vai ir citi apstākļi, kas rada šaubas par viņa objektivitāti, kā arī likumā "Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā" paredzētajos gadījumos. Atbilstoši šā panta otrajai daļai tad, ja iestājies kāds no minētajiem apstākļiem, tiesnesim ir pienākums atstatīties no lietas izskatīšanas, bet atbilstoši šā panta trešajai daļai tad, ja tiesnesis šādā situācijā nav sevi atstatījis, lietas dalībnieki var pieteikt viņam noraidījumu. Šā panta ceturtā daļa paredz, ka tiesneša noraidīšanas pamatu un noraidījuma izskatīšanas kārtību nosaka likums. Civilprocesa likuma 19.-22. pants nosaka vispārīgu kārtību noraidījuma pieteikšanai un izlemšanai, kā arī noraidījuma apmierināšanas sekas civilprocesā. Tādējādi Civilprocesa likumā ir paredzētas lietas dalībnieku tiesības pieteikt noraidījumu tiesnesim. Informācija par tiesnešiem, kas izskatīs lietu pirmās un apelācijas instances tiesā, lietas dalībniekiem tiek sniegta pēc tam, kad tiesvedība attiecīgās instances tiesā ir ierosināta, bet pirms lietas izskatīšanas pēc būtības (sk. Civilprocesa likuma 154. panta 2. punktu, 159., 160. un 250.22 pantu, 250.25 panta pirmo un 1.1 daļu, 250.33 pantu, 250.75 panta pirmo daļu, 428. panta otro daļu un 440.11 panta pirmo daļu). Arī kasācijas instances tiesā saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.3 panta otro daļu un 467. pantu pēc kasācijas tiesvedības ierosināšanas lietas dalībnieki tiek informēti par tiesas sastāvu, kas izskatīs lietu kasācijas kārtībā, un ir tiesīgi pieteikt noraidījumu tajā ietilpstošiem tiesnešiem. Nedz apstrīdētā norma, nedz citas Civilprocesa likuma normas neparedz kārtību, kādā lietas dalībnieki varētu pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, un neparedz arī tiesības pieteikt tiem noraidījumu. Arī Saeima atbildes rakstā norāda, ka tiesiskais regulējums neparedz personas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civilprocesā, taču pastāv citi līdzekļi, kas šajā tiesvedības procesa stadijā nodrošina tiesas objektivitāti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 119.-125. lp.). Tātad Civilprocesa likuma tiesiskais regulējums neparedz lietas dalībnieku tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu.