14. Article

Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai tiesas objektivitātes nodrošināšanas līdzekļi, kas paredzēti kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā, ir efektīvi un tādējādi arī pietiekami, ņemot vērā šīs tiesvedības procesa stadijas raksturu. 14.1. Kasācijas instances tiesas kompetence būtiski atšķiras no pirmās instances un apelācijas instances tiesas kompetences. Proti, kasācijas instances tiesai nav jāpārvērtē lietas faktiskie apstākļi vai jāpārbauda pierādījumi, bet tās uzdevums ir izvērtēt pārsūdzētajā tiesas spriedumā veikto tiesību normu piemērošanu un pārliecināties, ka tās ir piemērotas pareizi. Kasācijas instances tiesā nozīme ir vienlaikus gan publiski tiesiskajām, gan lietas dalībnieku interesēm un tās ir nepieciešams savstarpēji līdzsvarot. Proti, kasācijas instances tiesa veic nozīmīgu uzdevumu - līdzsvaro indivīda un sabiedrības intereses, lai nodrošinātu tiesiskuma un taisnīguma principu īstenošanu demokrātiskā tiesiskā valstī (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 14. punktu). Kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā saskaņā ar Civilprocesa likuma 464. un 464.1 pantu tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā var pieņemt lēmumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu vai par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Lai pieņemtu kādu no minētajiem lēmumiem, tiesnešu kolēģija visupirms pārliecinās par to, ka nav iestājušies formāli nosacījumi, kas paši par sevi ir pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai vai atteikumam ierosināt kasācijas tiesvedību. Pēc tam, ja nav iestājies neviens no minētajiem nosacījumiem, tiesnešu kolēģijai citstarp ir jāvērtē pārsūdzētais spriedums, lietas materiāli un kasācijas sūdzībā ietvertie argumenti. Proti, ja attiecīgajos tiesību normu piemērošanas jautājumos ir izveidojusies judikatūra, tiesnešu kolēģijai jāpārbauda, vai pārsūdzētais spriedums tai atbilst. Savukārt tad, ja judikatūra šajos tiesību jautājumos nav izveidojusies, tiesnešu kolēģijai jāizvērtē, vai ir acīmredzams pamats uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-13-01 16.4. punktu). Tātad tiesnešu kolēģija šajā tiesvedības procesa stadijā pārbauda kasācijas sūdzības atbilstību kasācijas principam un izvērtē pārsūdzētā sprieduma pirmšķietamo pareizību. Ja konkrētajā lietā nav konstatējami tādi tiesību jautājumi, par kuriem kasācijas instances tiesai būtu nepieciešams izteikties, lai aizsargātu publiskās intereses, un pārsūdzētais spriedums ir pirmšķietami pareizs, tiesnešu kolēģija ir tiesīga atteikties ierosināt kasācijas tiesvedību. Turklāt kasācijas instances tiesai ir atvēlēta rīcības brīvība lemt par kasācijas tiesvedības ierosināšanu tādā gadījumā, kad kasācijas sūdzība neatbilst kasācijas principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 15. punktu). Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesnešu kolēģija savas rīcības brīvības ietvaros ir tiesīga ierosināt kasācijas tiesvedību arī tādā gadījumā, kad konkrētajā lietā ir risināms tiesību jautājums, par kuru kasācijas instances tiesai būtu nepieciešams izteikties, piemēram, lai lemtu par nepieciešamību mainīt pastāvošo judikatūru. Tiesneši, kas lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civilprocesā, pārbauda formālus nosacījumus, kā arī vērtē pārsūdzēto tiesas spriedumu, kasācijas sūdzībā norādītos argumentus un lietas materiālus vienīgi tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai noskaidrotu, vai pastāv nepieciešamība ierosināt kasācijas tiesvedību atbilstoši kasācijas tiesvedības mērķiem. Šāds tiesnešu vērtējums nav pielīdzināms lietas izskatīšanai pēc būtības kasācijas instances tiesā. Tas, ka jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu tiek izlemts koleģiāli un lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var tikt pieņemts tikai vienbalsīgi, kopsakarā ar tiesnešiem noteiktajām augstajām kvalifikācijas un ētikas prasībām novērš iespēju, ka atsevišķs tiesnesis, par kura objektivitāti varētu būt saprātīgas šaubas, spētu panākt to, ka tiek pieņemts lietas dalībniekam nelabvēlīgs lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību. Savukārt gadījumā, kad tiesnešu kolēģija pieņem lēmumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, tiesvedība civillietā turpinās kasācijas instances tiesā. Izskatot lietu kasācijas instances tiesā, lietas dalībniekiem saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.3 panta otro daļu un 467. pantu tiek nodrošinātas tiesības pieteikt noraidījumu tiesas sastāvā ietilpstošajiem tiesnešiem. 14.2. Saeima atbildes rakstā norādīja, ka uz izskatāmo lietu nevar attiecināt Satversmes tiesas secinājumus lietā Nr. 2017-16-01 par nepieciešamību nodrošināt lietas dalībniekiem iespēju pieteikt noraidījumu apelācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā administratīvo pārkāpumu procesā. Saeimas viedoklis pamatots ar apsvērumiem par to, ka attiecībā uz administratīvo pārkāpumu lietām, kas Konvencijas 6. panta un Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē var tikt pielīdzinātas krimināllietām, ir piemērojami augstāki tiesību uz taisnīgu tiesu standarti (sk. lietas materiālu 1. sēj. 121.-122. lp.). Turpretim Pieteikuma iesniedzējas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka nav pamata atšķirīgi vērtēt prasību par tiesas objektivitāti civilprocesā un kriminālprocesā (sk. 2020. gada 11. jūnija tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 106.-107. lp.). Satversmes tiesa 2018. gada 15. marta spriedumā lietā Nr. 2017-16-01 atzina, ka Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas, ciktāl tās neparedzēja iespēju pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas lemj par apelācijas tiesvedības ierosināšanu administratīvā pārkāpuma lietā, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 15. punktu). Proti, lietā Nr. 2017-16-01 Satversmes tiesa vērtēja tāda tiesiskā regulējuma satversmību, kas noteica kārtību tiesvedības ierosināšanai administratīvo pārkāpumu lietās apelācijas instances tiesā, kuras kompetence būtiski atšķiras no kasācijas instances tiesas kompetences. Satversmes tiesa jau iepriekš ir vērtējusi tādu tiesisko regulējumu, kas attiecas uz dažādiem tiesvedības procesa veidiem un uz dažādām tiesvedības procesa stadijām šo procesu ietvaros, proti, gan uz tiesvedības ierosināšanas stadiju, gan uz lietas izskatīšanu pēc būtības, un secinājusi, ka atšķirīga rakstura tiesvedības procesa veidos un stadijās tiesas objektivitāte var tikt nodrošināta ar atšķirīgiem līdzekļiem. Satversmes 92. panta pirmais teikums neprasa nodrošināt tiesas objektivitāti kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā ar tādiem pašiem līdzekļiem kā apelācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā administratīvo pārkāpumu lietās. Ja lietas dalībniekiem tiktu piešķirtas tiesības pieteikt noraidījumu kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā, tiktu izjaukta Civilprocesa likuma sistēma, atbilstoši kurai tiesības pieteikt noraidījumu lietas dalībniekiem ir noteiktas tikai lietas izskatīšanas stadijā un nav paredzētas tiesvedības ierosināšanas stadijā pirmās instances vai apelācijas instances tiesā. Turklāt noraidījuma institūta paredzēšana kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā apgrūtinātu tiesnešu kolēģiju darbu, jo tad lietas dalībniekiem būtu iepriekš paziņojams tiesnešu kolēģijas sastāvs, jāuzklausa citu lietas dalībnieku viedoklis par pieteiktu noraidījumu un noraidījums jāizlemj noteiktā procedūrā, kas prasītu neadekvātu darba un laika resursu ieguldījumu. Lai gan likumdevējs ir tiesīgs arī šajā tiesvedības procesa stadijā ieviest noraidījuma institūtu, no Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizriet likumdevēja pienākums to ieviest. Tādējādi, ņemot vērā kasācijas instances tiesas funkcijas un tiesnešu kolēģijas kompetenci kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā, kā arī to, ka tiesnešu kolēģija lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu koleģiāli un lēmumu par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var pieņemt tikai vienbalsīgi, Satversmes tiesa uzskata, ka normatīvajos aktos paredzētie līdzekļi ir pietiekami un efektīvi tiesas objektivitātes nodrošināšanai šajā tiesvedības procesa stadijā. Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.