2. Article

Pieteikuma iesniedzēja - SIA "Spilbridge & Partners" (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam, jo neparedz kasācijas sūdzības iesniedzēja tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas izlemj jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Pieteikuma iesniedzēja kā lietas dalībniece pārsūdzējusi apelācijas instances tiesas spriedumu civillietā kasācijas kārtībā. Augstākās tiesas tiesnešu kolēģija rīcības sēdē nolēmusi atteikt kasācijas tiesvedības ierosināšanu pēc Pieteikuma iesniedzējas kasācijas sūdzības. Pieteikuma iesniedzējai neesot sniegta informācija par tiesnešiem, kas izlems jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, kā arī neesot nodrošinātas tiesības pieteikt tiem noraidījumu. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka gadījumā, ja tai šādas tiesības tiktu nodrošinātas, tā būtu pieteikusi noraidījumu vienam no tiesnešu kolēģijas sastāvā ietilpstošajiem tiesnešiem. No Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietot personas tiesības pieteikt noraidījumu tiesai vai atsevišķiem tiesnešiem. Taču apstrīdētā norma neparedzot lietas dalībnieku tiesības uzzināt, kuri tiesneši lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, un pieteikt tiem noraidījumu. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežojot personai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās pamattiesības. Šis pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pieņemtu tiesību normu, un tam esot leģitīms mērķis, proti, tas ļaujot nodrošināt ātrāku tiesvedības procesu. Taču šāds ierobežojums neesot samērīgs, jo tā leģitīmo mērķi varot sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, nosakot īsu, bet saprātīgu termiņu, kurā lietas dalībnieki varētu pieteikt noraidījumu tiesnešiem, vai paredzot valsts nodevu par šīs procesuālās darbības veikšanu. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 464.3 panta otro daļu lietas dalībnieki varot pieteikt noraidījumu tiesnesim, kas izskata lietu kasācijas kārtībā, tikai pēc tam, kad kasācijas tiesvedība ir ierosināta. Taču samērīgāk būtu piešķirt lietas dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kuri lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, jo viņu lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību esot galīgais nolēmums civillietā. Labums, ko sabiedrība iegūst no apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma, neesot lielāks par kaitējumu, kas nodarīts kasācijas sūdzības iesniedzējam. Civilprocesa likumā jau esot paredzēti būtiski šķēršļi, kas traucējot kasācijas sūdzības iesniedzējam panākt kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Proti, Civilprocesa likuma 464.1 pants piešķirot tiesnešu kolēģijai plašu vērtēšanas brīvību, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Savukārt šā likuma 464. panta 4.1 daļa paredzot, ka lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var tikt sastādīts, nenorādot tajā motivāciju. Iespēja pieteikt noraidījumu tiesnešu kolēģijai mazinātu kaitējumu kasācijas sūdzības iesniedzēja tiesībām panākt kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Sabiedrības interesēm netikšot nodarīts būtisks kaitējums, ja kolēģija atteiksies ierosināt kasācijas tiesvedību pēc tam, kad kasācijas sūdzības iesniedzējam tiks dota iespēja saprātīgā termiņā pieteikt noraidījumu tiesnešiem. Tā kā tiesnešu kolēģijai ir piešķirta plaša vērtēšanas brīvība, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, un pat viena tiesneša viedoklis var būt pamats kasācijas tiesvedības ierosināšanai, esot svarīgi, lai katrs tiesnešu kolēģijas sastāvā esošais tiesnesis būtu objektīvs. Tādēļ kasācijas sūdzības iesniedzējam esot nodrošināmas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas izlemj jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējas pārstāvji Elīna Čakste un Oskars Jonāns papildus uzsvēra to, ka arī viena tiesneša viedoklim var būt izšķiroša nozīme, lemjot par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Nevarot piekrist tam, ka civilprocesa ietvaros būtu pieļaujams nodrošināt zemāku tiesas objektivitātes standartu nekā kriminālprocesā, un kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadiju nevarot uzskatīt par vienkāršu procesuālu starpposmu civilprocesā. Personas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, nevarot tikt nodrošinātas tad, ja personai būtu jāpiesaka noraidījums šiem tiesnešiem, nemaz nezinot tiesnešu kolēģijas sastāvu. Vērtējot apstrīdētās normas satversmību, esot jāņem vērā arī tas, ka lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var tikt sastādīts rezolūcijas veidā, nenorādot tā motivāciju.