3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Lietas dalībnieka tiesības pieteikt noraidījumu esot viens no tiesas objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem, kas palīdzot izslēgt šaubas par tiesneša spēju objektīvi izspriest lietu. Personas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem izrietot no tiesas objektivitātes jeb neitralitātes garantijas, kas esot uzskatāma par vienu no Satversmes 92. panta pirmā teikuma elementiem. Izskatāmajā lietā esot vērtējams tas, vai likumdevējs ir nodrošinājis šo garantiju attiecībā uz kasācijas tiesvedības ierosināšanu civillietā. Kasācijas instances tiesā galvenā nozīme esot nevis pušu interesēm, bet gan publiski tiesiskajām interesēm. Neesot pamatoti kasācijas instances tiesā pretstatīt lietas dalībnieku intereses un publiski tiesiskās intereses, it kā tās būtu savstarpēji izslēdzošas. Starp šīm interesēm pastāvot pakārtotības attiecības. Tas, cik lielā mērā kasācijas instances tiesā ir aizsargājamas lietas dalībnieku intereses un cik lielā mērā - publiski tiesiskās intereses, esot likumdevēja izšķiršanās jautājums. Ņemot vērā to, ka kasācijas instance ir trešā tiesu instance un kasācijas kārtībā ir vērtējami tikai tiesību normu piemērošanas jautājumi, uz tiesvedību kasācijas instancē nevarot attiecināt tādas pašas prasības par iespēju pieteikt noraidījumu tiesnešiem kā, piemēram, uz pirmās instances tiesu, kurā lieta tiek skatīta pēc būtības. Satversmes tiesa 2018. gada 15. marta spriedumā lietā Nr. 2017-06-01 esot atzinusi par neatbilstošām Satversmes 92. panta pirmajam teikumam Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normas, kas neparedzēja lietas dalībniekiem tiesības pieteikt noraidījumu apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izlemj jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu. Atšķirībā no lietas Nr. 2017-06-01, izskatāmajā lietā esot vērtējama tiesību norma, kas regulē tiesvedību kasācijas instances tiesā. Turklāt apstrīdētā norma regulējot tiesvedību civillietās, nevis administratīvo pārkāpumu lietās. Starp šīm lietu kategorijām pastāvot būtiskas atšķirības, tostarp attiecībā uz valsts pienākumu nodrošināt iespēju pieteikt noraidījumu tiesnešiem. No Eiropas Cilvēktiesību tiesas atziņām izrietot, ka civillietās taisnīgas tiesas garantijas nav obligāti jānodrošina pēc tikpat augstiem standartiem kā krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās. No Satversmes tiesas judikatūras izrietot, ka Satversmes 92. pants aizsargā personas subjektīvās tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem tikai tādā gadījumā, ja tas ir vienīgais līdzeklis tiesas objektivitātes nodrošināšanai, un šis Satversmes pants neprasot, lai vienlaikus būtu paredzēti vairāki tiesas objektivitātes nodrošināšanas līdzekļi. Tāpat Satversmes tiesa esot atzinusi, ka tiesas objektivitāti ir iespējams nodrošināt dažādos veidos. Kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā civilprocesā tiesas objektivitāti nodrošinot vairāki līdzekļi. Atbilstoši Civilprocesa likuma 464. panta trešajai daļai lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību varot tikt pieņemts tikai koleģiāli un vienbalsīgi. Satversmes 83. pantā esot ietverts tiesnešu neatkarības princips, kas prasot, lai tiesu sistēma nodrošinātu gan tiesas neatkarību kopumā, gan arī tiesneša neatkarību katrā konkrētajā lietā. Savukārt likumā "Par tiesu varu" esot noteikts tiesas pienākums, izskatot jebkuru lietu, noskaidrot objektīvo patiesību, kā arī tiesneša pienākums atstatīties, ja pastāv jebkādi apstākļi, kas varētu radīt šaubas par viņa objektivitāti. Satversmes tiesa esot atzinusi, ka noraidījuma institūts ir pakārtots tiesneša pienākumam atstatīties no lietas izskatīšanas un ka tieši tiesnesis, kas izskata konkrēto lietu, ir atbildīgs par to, lai būtu nodrošinātas personas tiesības uz objektīvu tiesu. Arī tiesnesim, kas lemj par kasācijas tiesvedības ierosināšanu civillietā, esot pienākums atstatīties, ja pastāv tādi apstākļi, kas varētu radīt šaubas par viņa objektivitāti. Šādas prasības izrietot arī no starptautiskajiem un nacionālajiem tiesnešu uzvedības un ētikas standartiem. Civilprocesa likumā lietas dalībniekiem esot noteiktas tiesības pieteikt noraidījumu pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kuri izskata civillietu pēc būtības un pieņem spriedumu, ar kuru prasība tiek apmierināta vai noraidīta. Lēmumam par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību varot būt galīgā noregulējuma raksturs, taču šis lēmums neesot uzskatāms par kasācijas instances tiesas spriedumu. Tiesnešu kolēģija izvērtējot kasācijas sūdzības pirmšķietamo pamatotību. Ja tiesnešu kolēģija atsakās ierosināt kasācijas tiesvedību, tā nepaužot piekrišanu pārsūdzētā sprieduma motivācijai, bet vienīgi secinot, ka tajā nav pieļauti acīmredzami materiālo vai procesuālo tiesību normu pārkāpumi, kas noveda vai varēja novest pie lietas nepareizas izspriešanas. Kasācijas sūdzības izskatīšana rīcības sēdē esot procesuāls starpposms pirms lietas izskatīšanas kasācijas instances tiesā. Tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem lietas dalībniekiem tiekot nodrošinātas pēc kasācijas tiesvedības ierosināšanas. No Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizrietot prasība obligāti nodrošināt lietas dalībniekiem tādu pašu iespēju pieteikt noraidījumu tiesnešu kolēģijai arī kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā. Arī citās procesuālo tiesību normās esot paredzēts, ka noraidījumu tiesnešiem var pieteikt tikai tad, kad lieta tiek skatīta pēc būtības, nevis tad, kad tiek izlemti procesuāla rakstura jautājumi. Tādēļ esot pieļaujams tas, ka lietas dalībniekiem kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā nav piešķirtas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem. Pretējā gadījumā šādas tiesības būtu nepieciešams nodrošināt arī visos citos gadījumos, kad tiek izlemts jautājums par tiesvedības ierosināšanu jebkurā instancē. Šāda tiesiskā kārtība nelabvēlīgi ietekmēšot tiesas spriešanu, jo negodprātīgas personas varēšot to izmantot, lai traucētu lietu sadali pēc nejaušības principa. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Andrejs Stupins papildus norādīja, ka varot rasties netipiskas situācijas, kad lietas dalībnieki kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā informē Augstāko tiesu par to, ka konkrētu tiesnešu objektivitāte ir apšaubāma. Augstākā tiesa varot izvērtēt šīs šaubas, ja tā uzskata šādu vērtējumu par nepieciešamu. Ja lietas dalībniekiem tiktu paredzētas tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, šādas tiesības būtu jānosaka arī tiesvedības ierosināšanas stadijā pirmās instances un apelācijas instances tiesā. Šāda kārtība apgrūtinātu tiesu darbu un radītu iespēju negodprātīgiem lietas dalībniekiem izvairīties no lietu sadales pēc nejaušības principa. Tas, ka praksē kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā tiesnešu kolēģijas mēdz izlemt lietas dalībnieku pieteiktos noraidījumus, bet pēc tiesnešu kolēģijas lēmuma pieņemšanas saņemtos iebildumus par tiesneša objektivitāti Augstākā tiesa vērtē kā jaunatklātus apstākļus, liecinot par apstrīdētās normas iekšējo pilnīgumu un efektivitāti. Proti, apstrīdētā norma ļaujot Augstākajai tiesai netipiskos gadījumos izvērtēt lietas dalībnieka šaubas par konkrēta tiesneša objektivitāti.