6. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras docente Dr. iur. Daina Ose - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Noraidījuma institūts esot viens no tiesas objektivitātes nodrošināšanas līdzekļiem. Likumā "Par tiesu varu" un Civilprocesa likumā jau esot paredzēts tiesneša pienākums atstatīties no lietas izskatīšanas, ja pastāv apstākļi, kas rada pamatotas šaubas par viņa objektivitāti. Tādējādi likumdevējs esot radījis mehānismu, kas prasot, lai pats tiesnesis pirms jebkura jautājuma izlemšanas izvērtē savu objektivitāti un neitralitāti. Tiesnesis esot tiesīgs atstatīties no lietas izskatīšanas, tiklīdz viņš konstatējis tādus apstākļus, kas varētu radīt šaubas par viņa objektivitāti, arī tad, ja vēl nav izlemts jautājums par tiesvedības ierosināšanu attiecīgās instances tiesā. Savukārt lietas dalībniekam saskaņā ar Civilprocesa likuma 20. panta otro daļu esot tiesības pieteikt noraidījumu tikai pēc tiesvedības ierosināšanas attiecīgās instances tiesā. Tādēļ nebūtu pamatoti un samērīgi kasācijas instances tiesā piešķirt lietas dalībniekiem šādas tiesības jau pirms kasācijas tiesvedības ierosināšanas. Kasācijas instances tiesa neizspriežot lietas dalībnieku strīdu, bet tikai pārbaudot tiesību normu piemērošanas pareizību, tāpēc kasācijas instances tiesā izšķiroša nozīme esot nevis pušu interesēm, bet publiski tiesiskajām interesēm. Lai tiesnešu kolēģija pieņemtu lēmumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, tai vajagot konstatēt, ka tas nepieciešams publisko interešu aizsardzībai. Satversmes tiesa esot atzinusi, ka kasācijas instances tiesas rīcības sēdes mērķis ir nodrošināt, lai kasācijas kārtībā tiktu izskatītas tādas lietas, kurās nepieciešams risināt tiesību normu piemērošanas jautājumus, kā arī novērst personu nepamatotu vēršanos tiesā. Civilprocesa likumā noteiktā kārtība, kādā tiek izlemts jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, ietverot vairākus elementus, kas nodrošinot tiesnešu kolēģijas lēmuma objektivitāti. Proti, tiesnesim esot pienākums atstatīties no šā jautājuma izlemšanas, ja pastāv apstākļi, kas varētu radīt šaubas par viņa objektivitāti. Turklāt lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību varot tikt pieņemts tikai vienbalsīgi. Tiesas sēdē Daina Ose papildus uzsvēra atšķirības starp dažādām tiesvedības procesa stadijām civilprocesā un norādīja, ka, ņemot vērā kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijas raksturu, normatīvajos aktos paredzētie līdzekļi atzīstami par pietiekamiem tiesas objektivitātes nodrošināšanai. Likumdevējs esot tiesīgs kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā papildus paredzēt arī noraidījuma institūtu, taču tāda praksē iedibināta kārtība, ka lietas dalībnieki piesaka noraidījumus Augstākās tiesas tiesnešiem, nezinot tiesnešu kolēģijas sastāvu, neesot pareiza.