8. Article

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras lektors Mg. iur. Jānis Lapsa - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo neierobežo tajā ietvertās pamattiesības. Civilprocesa likumā neesot paredzēta iespēja pieteikt noraidījumu ne tikai kasācijas tiesvedības ierosināšanas stadijā, bet arī citos gadījumos, tostarp tad, kad tiek izlemts jautājums par prasības pieteikuma pieņemšanu un civillietas ierosināšanu vai jautājums par prasības nodrošināšanu. Civilprocesa likumā neesot paredzēta iespēja pieteikt noraidījumu arī pirmās instances tiesas un apelācijas instances tiesas tiesnešiem, kas lemj par apelācijas sūdzības virzību un tādējādi arī par apelācijas tiesvedības ierosināšanu. Šāda kārtība nodrošinot procesuālo ekonomiju. Būtiski esot tas, ka jautājumu par apelācijas tiesvedības ierosināšanu izlemj tiesnesis vienpersoniski, bet jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu - trīs tiesneši koleģiāli. Gan civilprocesā, gan administratīvajā procesā un kriminālprocesā par kasācijas tiesvedības ierosināšanu lemjot tiesnešu kolēģija triju tiesnešu sastāvā. Šā jautājuma koleģiālajai izlemšanai būtu jānovērš lietas dalībnieku bažas par iespējamu atsevišķa tiesneša neobjektivitāti, jo lēmums par atteikšanos ierosināt kasācijas tiesvedību var tikt pieņemts tikai vienbalsīgi. Atšķirībā no administratīvā procesa un civilprocesa, kriminālprocesā apsūdzētā persona tiekot informēta par tiesnešiem, kas izlems jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, un tai tiekot nodrošināta iespēja pieteikt šiem tiesnešiem noraidījumu. Taču starp minētajiem tiesvedības procesa veidiem pastāvot objektīvas atšķirības. Proti, kriminālprocesam esot raksturīga būtiskāka ietekme uz personas pamattiesībām nekā civilprocesam vai administratīvajam procesam. Tādēļ likumdevējs esot izšķīries par to, ka kriminālprocesā lielāks svars ir piešķirams personas, nevis sabiedrības interesēm. Satversmes tiesa esot atzinusi, ka noraidījuma institūts ir pakārtots tiesneša pienākumam atstatīties no lietas izskatīšanas. Ņemot vērā tiesneša amatu, tā ieņemšanai nepieciešamo kvalifikāciju un tiesnešiem garantēto neatkarību, tiesnesim pašam vajagot būt spējīgam objektīvi izvērtēt, vai pastāv apstākļi, kas varētu radīt šaubas par viņa objektivitāti. Tā kā Augstākās tiesas lēmumi nav pārsūdzami, esot prezumējams, ka par Augstākās tiesas tiesnešiem kļūst personas, kas atbilst augstākajiem profesionālajiem un morāles standartiem un spēj atstatīties gadījumos, kad varētu rasties šaubas par to objektivitāti. Kasācijas instances tiesā izšķirošā nozīme esot tieši publiski tiesiskajām interesēm, taču publiski tiesiskās intereses un lietas dalībnieku privātās intereses neesot savstarpēji izslēdzošas un likumdevējs esot tiesīgs izšķirties par to, ciktāl kasācijas tiesvedībā tiek ņemtas privātās intereses un ciktāl - publiski tiesiskās intereses, lai nodrošinātu civilprocesa efektivitāti. Likumdevējs esot tiesīgs pēc sava ieskata noteikt, vai personai ir tiesības pieteikt noraidījumu tiesnešiem, kas izlemj jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Likumdevējam esot pienākums paredzēt tādu tiesisko kārtību, kas ļautu nodrošināt tiesas objektivitāti, taču personai no Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizrietot tiesības prasīt, lai likumdevējs to izdara kādā noteiktā veidā. Civilprocesa likumā paredzētā kārtība, atbilstoši kurai tiek izlemts jautājums par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, nodrošinot tiesas objektivitāti. Arī Satversmes tiesa esot atzinusi šo kārtību par tādu, kas kopumā ļauj efektīvi īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu. Tas, ka lietas dalībniekiem civilprocesā nav tiesību pieteikt noraidījumu tiesnešu kolēģijai, kas izlemj jautājumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanu, nodrošinot procesuālo ekonomiju un civilprocesa efektivitāti. Tiesas sēdē Jānis Lapsa papildus norādīja, ka tiesas objektivitātes garantijām visos procesos jābūt vienādām, taču uzsvēra, ka starp dažādiem tiesvedības procesiem pastāv objektīvas atšķirības. Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu procesā, atšķirībā no civilprocesa, valsts vēršoties pret privātpersonu. Tādēļ kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu procesā varot būt nepieciešams paredzēt noraidījuma institūtu arī tad, ja civilprocesā līdzīgā stadijā šis institūts nav paredzēts. Turklāt apstrīdētā norma neliedzot lietas dalībniekiem lūgt Augstāko tiesu sniegt informāciju par tiesnešiem, kas lems par kasācijas tiesvedības ierosināšanu. Secinājumu daļa