2. Article

Rīgas apgabaltiesas (turpmāk arī - Pieteikuma iesniedzēja) izskatīšanā ir civillieta, kas ierosināta pēc personas blakus sūdzības par pirmās instances tiesas tiesneša lēmumu, ar kuru atteikta par apelācijas sūdzības iesniegšanu samaksātās valsts nodevas - 4025,48 euro - atmaksāšana. Valsts nodevas atmaksāšanas nepieciešamību persona pamatojusi ar Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 2. punktu, atbilstoši kuram samaksātā valsts nodeva pilnīgi vai daļēji atmaksājama tādā gadījumā, ja tiesa atsakās pieņemt pieteikumu. Pirmās instances tiesas tiesnesis lēmis, ka par apelācijas sūdzību samaksātā valsts nodeva nav atmaksājama, jo konkrētais gadījums neatbilst nevienam no Civilprocesa likuma 37. panta pirmajā daļā norādītajiem gadījumiem. Izskatāmajā lietā Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 2. punkts neesot piemērojams, jo šī tiesību norma esot attiecināma tikai uz pieteikumu. Tāpat tiesnesis atzinis, ka izskatāmajā lietā nav piemērojams minētā panta 6. punkts, jo šī tiesību norma esot attiecināma uz izsmeļoši uzskaitītām atsevišķu kategoriju lietām. Personas blakus sūdzībā pausts uzskats, ka lēmuma pieņemšanā tiesnesim esot bijis jāvadās pēc vispārējiem tiesību principiem un jēgas, attiecinot Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 2. punktu uz Civilprocesa likuma 416. panta piektajā daļā noregulētajām attiecībām. Lēmums par atteikšanos pieņemt apelācijas sūdzību pēc vispārējiem tiesību principiem un jēgas neatšķiroties no lēmuma par atteikšanos pieņemt prasības pieteikumu, jo kā vienā, tā arī otrā gadījumā attiecīgais dokuments netiekot pieņemts izskatīšanai pēc būtības un tiekot atdots atpakaļ tā iesniedzējam. Pieteikuma iesniedzēja, izskatot iesniegto blakus sūdzību, nolēmusi apturēt tiesvedību izskatāmajā lietā un vērsusies Satversmes tiesā ar pieteikumu, kurā lūgusi izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka Civilprocesa likuma 37. panta pirmā daļa, ciktāl tā neparedz par apelācijas sūdzību samaksātās valsts nodevas atmaksāšanu tādā gadījumā, ja sūdzība netiek pieņemta, varētu būt pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprināto vienlīdzības principu. Neesot apstrīdams tas, ka Civilprocesa likuma 37. panta pirmajā daļā, kur norādīti gadījumi, kad valsts nodeva atmaksājama pilnīgi vai daļēji, nav ietverts konkrētais gadījums, proti - atteikšanās pieņemt apelācijas sūdzību tādēļ, ka procesuālais dokuments neatbilst tam izvirzītajām formālajām prasībām. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka konkrētajā gadījumā būtu jārīkojas līdzīgi, kā tas paredzēts Civilprocesa likuma 37. panta pirmās daļas 2. punktā, proti, samaksātā valsts nodeva jāatmaksā pilnīgi vai daļēji, ja tiesa atsakās pieņemt pieteikumu. Pieteikuma iesniedzēja nerod pamatu analoģijas piemērošanai, jo apstrīdētajā normā likumdevējs ir izsmeļoši uzskaitījis izņēmumus no vispārējā principa, ka valsts nodevu neatmaksā. Jautājums par to, vai apstrīdētajā normā izsmeļoši noteiktais gadījumu loks būtu papildināms vēl ar kādu gadījumu, nav tiesas kompetencē, bet ir atkarīgs no likumdevēja politiskas izvēles. Noteiktie izņēmumi neesot interpretējami paplašināti un līdz ar to arī neesot piemērojami pēc analoģijas. Lai izdarītu secinājumu par pārsūdzētā pirmās instances tiesas lēmuma tiesiskumu, izšķiroša nozīme esot vērtējumam par apstrīdētās normas atbilstību Satversmei. Pieteikuma iesniedzēja uzsver, ka konkrētajā gadījumā, vērtējot tiesību normas atbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam, ir jākonstatē ne tikai kopīgas pazīmes esība, bet arī tas, vai apstākļi, kādos atrodas salīdzināmās personu grupas, ir savstarpēji salīdzināmi. Vienojošā pazīme izskatāmajā lietā esot atteikums pieņemt tiesvedības ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu. Līdz ar to vienādos un salīdzināmos apstākļos esot personas, kuras ceļ prasību, un personas, kuras iesniedz apelācijas sūdzību par pirmās instances tiesas spriedumu un no kurām tiesvedības ierosināšanas pamatā esošo procesuālo dokumentu tiesa atsakās pieņemt. Gadījumā, kad prasības pieteikums netiek pieņemts, likumdevējs esot paredzējis valsts nodevas atmaksu, savukārt gadījumā, kad tiesa atsakās pieņemt apelācijas sūdzību, atmaksa neesot paredzēta. Ja likumdevējs valsts nodevas atmaksu saistījis ar tiesas darbu, kas ieguldīts tiesvedības ierosināšanas pamatā esošā procesuālā dokumenta pieļaujamības izvērtēšanā, tad neesot saprotams, kādēļ tad, kad tiesa atsakās pieņemt pieteikumu, samaksātā valsts nodeva ir atmaksājama, bet tad, kad tiesa atsakās pieņemt apelācijas sūdzību, samaksātā valsts nodeva nav atmaksājama. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka prasības pieteikuma pieļaujamības izvērtēšanā tiesai ir jāiegulda pat lielāks darbs nekā tad, kad tā pārbauda apelācijas sūdzības atbilstību formālajām prasībām. Tādējādi, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, nav konstatējams, ka atšķirīgajai attieksmei pret salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām būtu leģitīms mērķis. Par apelācijas sūdzības iesniegšanu samaksātās valsts nodevas neatmaksāšanu gadījumā, kad tiesa atsakās apelācijas sūdzību pieņemt, acīmredzami nevarot atzīt par saprātīgu un līdz ar to atbilstošu vienlīdzības principam. Atcelt pārsūdzēto pirmās instances tiesas lēmumu tā prettiesiskuma dēļ Pieteikuma iesniedzējai būtu pamats vienīgi tad, ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par spēkā neesošu un līdz ar to nepiemērojamu ar 2019. gada 3. septembri, proti, datumu, kad pieņemts pārsūdzētais lēmums par atteikšanos atmaksāt personai valsts nodevu. Tāpēc Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdēto normu attiecībā uz konkrēto personu par spēkā neesošu ar 2019. gada 3. septembri.