3. Article

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, un lūdz izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā. Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu grupas īsteno savas procesuālās tiesības principiāli atšķirīgās un pēc būtības savstarpēji nesalīdzināmās civilprocesa stadijās. Tiesvedības ierosināšana civillietā pirmās instances tiesā un apelācijas tiesvedības ierosināšana esot principiāli atšķirīgi procesuālo tiesību institūti. Civillietas ierosināšana pirmās instances tiesā nozīmējot tās izskatīšanu obligātā civilprocesa stadijā, tas ir, līdz nolēmuma taisīšanai, savukārt apelācijas tiesvedība esot fakultatīva tiesāšanās stadija, kuras ierosināšana dodot pamatu izskatīt civillietu prasības pieteikuma pārsūdzētajā daļā un apjomā apelācijas instances tiesā. Proti, apelācijas tiesvedības mērķi esot nošķirami no civilprocesa mērķiem kopumā. Līdz ar to esot saskatāms pamatojums tam, kāpēc likumdevējs paredzējis dažādu procesuālo regulējumu attiecībā uz civillietas ierosināšanu pirmās instances tiesā un apelācijas tiesvedības ierosināšanu. Saeima uzskata, ka par apelācijas sūdzības iesniegšanu samaksātās valsts nodevas atmaksa ir uzskatāma par izņēmumu tikai atsevišķu kategoriju lietās un pamatā valsts nodevas atmaksa var tikt paredzēta tikai pirmās instances tiesā. Saeima uzsver, ka atšķirīgie apstākļi, kādos atrodas persona, kas ceļ prasību pirmās instances tiesā, un persona, kas iesniedz apelācijas sūdzību, izriet arī no nepieciešamības ievērot procesuālās ekonomijas un efektivitātes principus. Proti, tādējādi tiekot īstenota civilprocesuālā regulējuma preventīvā funkcija, proti, personu atturēšana no nepamatotu apelācijas sūdzību iesniegšanas, kā arī lietas dalībnieku līdzdalība, daļēji atlīdzinot valstij izdevumus, kas nepieciešami tiesu darbības finansēšanai. Tāpat Saeima uzsver: no Civilprocesa likuma izriet, ka persona, kas izvēlas aizstāvēt savas aizskartās tiesības tiesā, ir atbildīga par pienācīgu savu procesuālo tiesību izmantošanu. Proti, izvēloties realizēt kādas procesuālās tiesības civilprocesa ietvaros, ir jāievēro normatīvo aktu prasības. Lietas dalībnieka izvēle pieaicināt pārstāvi savu interešu pārstāvībai esot viena no šādām procesuālajām tiesībām. Civilprocesam esot raksturīgi tas, ka pārstāvis drīkst realizēt procesuālās tiesības vienīgi dotā uzdevuma ietvaros, nepārsniedzot viņam lietas dalībnieka uzticēto tiesību un pienākumu apjomu. Savukārt visas procesuālās darbības, kuras pārstāvis veic saskaņā ar viņam izdoto pilnvaru, esot saistošas pārstāvamajai personai. Lietas dalībniekiem esot jāapzinās visi riski un jārēķinās ar izraudzīto pārstāvju veikto procesuālo darbību saistošo spēku, tostarp arī gadījumā, kad apelācijas sūdzību atbildētāja vārdā ir parakstījusi un iesniegusi persona, kas nav pilnvarota pārsūdzēt spriedumu. Jebkādu izņēmumu paredzēšana šādiem gadījumiem būtu pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu.